"Un tiešām," viņš domāja, labodams Pārpilnības ministrijas skaitļus, "to nemaz nevar saukt par viltojumu." Viņš tikai vienas nejēdzības vietā lika otru. Lielākajai tiesai vielas, ar ko viņš nodarbojās, nebija sakara ar īstenību, pat ne tāda sakara, kāds ir skaidriem meliem. Statistika bija tikpat fantastiska oriģinālā versijā kā kļūdu labojumā. Ļoti bieži tā bija jākoriģē gluži vienkārši no galvas. Piemēram, Pārpilnības ministrija bija paredzējusi, ka zābaku produkcija nākamā gada ceturksnī būs simt četrdesmit pieci miljoni pāru. īstenībā, kā varēja lasīt pārskatā, bija saražoti sešdesmit divi miljoni. Taču, pareģojumu izlabojot, Vinstons skaitli samazināja līdz piecdesmit septiņiem miljoniem, jo plānam vajadzēja būt izpildītam ar uzviju. Šā vai tā, sešdesmit divi miljoni nebija patiesībai tuvāk kā piecdesmit septiņi vai simt četrdesmit pieci miljoni. Ticamāk bija, ka zābaki nemaz nav ražoti. Vai vēl ticamāk - neviens nedz zināja, nedz interesējās, cik zābaku patiesībā ražots. Zināms bija tikai tas, ka ik ceturksni uz papīra ražoja astronomiskus skaitļus zābaku pāru, taču varbūt puse Okeānijas iedzīvotāju staigāja kailām kājām. Un apmēram tāpat bija ar katru labojamo faktu, vienalga, vai ievērojamu vai nesvarīgu. Viss izgaisa ēnu pasaulē, kur beidzot pat datums un gadskaitlis kļuva grūti noteicams.
Vinstons paskatījās pāri gaitenim. Attiecīgajā otras puses nodalījumā cītīgi strādāja maza auguma vīrietis nekustīgu skatienu un tumšu zodu vārdā Tilot-sons; viņš turēja avīzi uz ceļgala un bija pieliecies ar muti pavisam klāt run-rakstim. Izskatījās, it kā viņš gribētu paturēt noslēpumā, ko teica tālekrānam. Viņš pacēla acis, un viņa brilles naidīgi pazibsnīja uz Vinstona pusi.
Vinstons tikai pavirši pazina Tilotsonu, un viņam nebija ne jausmas, kādu darbu tas strādā. Ļaudis Arhīva departamentā labprāt nerunāja par savu darbu. Garajā bezlogu zālē ar divām kubisko nodalījumu rindām, nemitīgo papīra čaukstināšanu un balsu murmināšanu runrakstī varēja būt krietns ducis cilvēku, kam Vinstons nezināja pat vārda, lai gan ik dienas redzēja tos skraidām šurpu turpu pa gaiteņiem vai žestikulējam divās Naida minūtēs. Viņš zināja, ka blakusnodalījumā diendienā noņemas sīkā sieviete ar smilšpelēkajiem matiem; viņa gluži vienkārši meklēja presē likvidētu personu vārdus un tos izdzēsa, jo tie bija uzskatāmi par tādiem, kas nekad nav eksistējuši. Šim darbam viņa savā ziņā bija piemērota, jo pirms pāris gadiem bija likvidēts viņas pašas vīrs. Un dažus nodalījumus tālāk maigs, trausls, sapņains cilvēks, vārdā Amplforts, spalvām pieaugušām ausīm un apbrīnojamu spēju žonglēt ar atskaņām un pantmēriem darbojās, sagrozot, oficiālā apzīmējumā - izstrādājot galīgā veidā, dzejoļus, kas kļuvuši ideoloģiski kaitīgi, bet kas šāda vai tāda iemesla dēļ tomēr paturami antoloģijās. Un šī zāle ar saviem apmēram piecdesmit darbiniekiem bija tikai viena apakšnodaļa, patiesībā tikai sīka šūniņa milzīgajā Arhīva departamenta kompleksā. Aiz tās, virs tās, zem tās veseli spieti citu darbinieku veica neiedomājami dažādus uzdevumus. Tur bija milzīgas spiestuves ar saviem tehniskajiem redaktoriem, tipogrāfiem un moderni iekārtotām darbnīcām, kur viltoja fotogrāfijas. Tur bija teleprogrammu studija ar mehāniķiem, inscenētājiem un aktieriem, kas sevišķi veikli prata imitēt balsis. Tur bija veselas armijas bibliotekāru, kuru darbs bija tikai sastādīt no apgrozības izņemamo grāmatu un periodisko izdevumu sarakstus. Tur bija plaši arhīvi, kur noglabāja izlabotos dokumentus, un apslēptās krāsnis, kurās iznīcināja oriģinālus. Un kaut kur gluži anonīmi strādāja vadošs prāts, kas visu šo darbu saskaņoja un nosprauda vadlīnijas, kas izšķīra, kura pagātnes daļa saglabājama, kura viltojama un kura izdzēšama no eksistences.
Un galu galā Arhīva departaments pats bija tikai viena nodaļa Patiesības ministrijā, kuras īstais uzdevums bija nevis rekonstruēt pagātni, bet apgādāt Okeānijas pilsoņus ar avīzēm, filmām, mācību grāmatām, tālekrāna programmām, lugām, romāniem - ar visdažādākā veida informāciju, instrukcijām un laika kavēkļiem, no statujas līdz sauklim, no liriskiem dzejoļiem līdz bioloģijas traktātiem un no ābeces līdz jaunrunas vārdnīcai. Un ministrijai ne tikvien bija jāapmierina daudzpusīgās partijas biedru prasības, bet visa procedūra jāatkārto zemākā līmenī proletariāta vajadzībām. Daudzi jo daudzi īpaši departamenti nodarbojās tikai ar proletariāta literatūru, mūziku, lugām un izpriecām vispārīgi. Te izdeva lubu laikrakstus, kur bija rakstīts gandrīz vienīgi par sportu, noziegumiem un astroloģiju, sensacionālus piecu centu īsromā-nus, seksa filmas un sentimentālas dziesmiņas, kuras komponēja pilnīgi mehāniski ar īpaša veida kaleidoskopu, ko sauca par versifikatoru. Bija pat vesela apakšnodaļa - jaunrunā to sauca par Pornoseksu -, kas nodarbojās ar viszemākā veida pornogrāfijas ražošanu; tās ražojumus pārdeva aizlīmētā iesaiņojumā, un partijas biedriem uz tiem bija noliegts pat paskatīties, izņemot, protams, tos, kas šajā nodaļā strādāja.
Kamēr Vinstons strādāja, no pneimatiskās caurules izkrita vēl trīs rīkojumi, bet tie saturēja ļoti vienkāršus uzdevumus, un Vinstons tos paveica līdz divu Naida minūšu sākumam. Kad Naida minūtes bija garām, viņš atgriezās savā nodalījumā, paņēma no plaukta jaunrunas vārdnīcu, pastūma runraksti sānis, noslaucīja brilles un ķērās pie sava šīrīta galvenā uzdevuma.
Vinstona dzīves lielākais prieks bija darbs. Darba prāvākā tiesa gan bija garlaicīga rutīna, bet pastarpām gadījās arī tik grūti un sarežģīti uzdevumi, ka tajos varēja iegremdēties kā matemātiskās problēmās, - smalki viltojumi, kur vairs nebija nekādu vadlīniju, bet vajadzēja balstīties vienīgi uz angsoca principu zināšanu un nojaust, ko partija gribējusi teikt. Šādi darbi Vinstonam paveicās sevišķi labi. Reizēm viņam uzticēja labot Times ievadrakstus, kas bija rakstīti pilnīgi jaunrunā. Vinstons attina rīkojumu, ko šorīt bija atlicis sānis. Tur bija rakstīts:
times 3.12.83 lb dienpaveles atrefs divplusnelabs minētās nepersonas pārrakstīt piln-veidā akceptam atvietot
Vecrunā jeb parastajā valodā tas nozīmētu apmēram:
Lielā Brāļa dienas pavēles atreferējums Times 1983. gada 3. decembra numurā ir ārkārtīgi nepareizs, jo tur minētas neesošas personas. Pilnīgi pārrakstīt un pirms nodošanas arhīvā iesniegt priekšniecībai akceptēšanai.
Vinstons izlasīja kļūmīgo rakstu. Likās, Lielā Brāļa dienas pavēlē bija galvenokārt cildināta kāda organizācija, ko apzīmēja ar burtiem PCPC un kas piegādāja cigaretes un citas preces peldošo cietokšņu jūrniekiem. Kāds biedrs Viderss, izcila iekšējās partijas persona, bija izraudzīts sevišķai sumināšanai un apbalvots ar otrās šķiras Izcilu Nopelnu ordeni.