Pēc trim mēnešiem PCPC pēkšņi tika likvidēta, neminot iemeslus. Domājams, ka Viderss ar biedriem bija krituši nežēlastībā, bet par šo lietu nedz presē, nedz tālekrānā nekas nebija ziņots. Tas bija sagaidāms, jo politiskus noziedzniekus tiesāt vai par tiem ko ziņot vispār nebija pieņemts. Lielās tīrīšanas, kuras skāra tūkstošiem cilvēku un kur publiski tiesāja nodevējus un domu noziedzniekus, kas tiesā atzinās visos savos neģēlīgajos pārkāpumos un pēc tam tika nošauti, bija sevišķas izrādes un atkārtojās ne biežāk kā reizi pāris gados. Daudz parastāk bija, ka cilvēki, kas krita partijas nežēlastībā, gluži vienkārši pazuda un par tiem vairs neko nedzirdēja. Nevienam nebija ne jausmas, kas ar tiem noticis. Dažos gadījumos tie pat nebija miruši. Apmēram trīsdesmit Vinstona paziņu, arī vecāki, bija tā pazuduši - cits agrāk, cits vēlāk.
Vinstons viegli noglāstīja degunu ar papīru saspraudi. Nodalījumā gaiteņa otrā pusē biedrs Tilotsons arvien vēl bija noslēpumaini noliecies pār run-raksti. Mirkli viņš pacēla galvu: atkal naidīgais briļļu zibsnis. "Vai tikai biedrs Tilotsons neveic to pašu darbu, ko es," nodomāja Vinstons. Tas bija pilnīgi iespējams. Tik sarežģītu uzdevumu neuzticētu vienai personai; taču to nevarēja uzdot komisijai, tas nozīmētu atklāti atzīt, ka notiek fabrikācija. Ļoti iespējams, ka pašreiz divpadsmit ierēdņi izstrādā katrs savu versiju tam, ko Lielais Brālis patiesībā teicis. Un tad kāds augstāks lietpratējs iekšējā partijā izraudzīsies vienu vai otru variantu, to papildinās, iedarbinās sarežģīto galīgās pārbaudes un apstiprināšanas procesu, lai tad meli iegultos arhīva pastāvīgajos aktos un kļūtu patiesība.
Vinstons nezināja, kāpēc Viderss kritis nežēlastībā. Varbūt korupcijas vai nemākulības dēļ. Varbūt Lielais Brālis tikai gribēja atbrīvoties no pārāk populāra apakšnieka. Varbūt Vidersu vai kādu tam tuvu personu turēja atkrišanas aizdomās. Vai varbūt - un tas likās visticamāk - tas noticis gluži vienkārši tāpēc, ka tīrīšanas un likvidācijas ir valdības mehānisma nepieciešama daļa. Vienīgais drošais norādījums slēpās vārdos "minētas nepersonas", kas liecināja, ka Viderss jau ir miris. To nevarēja teikt bez izņēmuma par visiem gadījumiem, kur kādu apcietināja. Reizēm apcietinātos palaida vaļā un ļāva tiem dzīvot brīvībā gadu vai pat divus gadus un tikai pēc tam nogalināja. Retumis kāda persona, ko sen turēja par mirušu, kā spoks pēkšņi parādījās kādā publiskā tiesāšanā, ar savu liecību nodeva simtiem citu un tikai pēc tam pazuda, šoreiz uz visiem laikiem. Taču Viderss jau bija nepersona. Viņš neeksistēja, nekad nebija eksistējis. Vinstons nolēma, ka nepietiks, ja vienīgi grozīs Lielā Brāļa dienas pavēles tendenci. Labāk bija dot tai citu tēmu, kurai nebūtu nekāda sakara ar Vidersa lietu.
Viņš varēja runu pārvērst parastajā nodevēju un domu noziedznieku denunciācijā, taču tas būtu pārāk caurredzami; bet, ja izgudrotu kādu uzvaru frontē vai kādu triumfālu ražošanas plāna pārsniegumu devītajā trijgadē, tas prasītu daudz labojumu citos dokumentos. Te bija jāļauj vaļa tīrai fantāzijai. Pēkšņi, it kā pēc pasūtījuma, viņam prātā ienāca biedra Oglvija - kaujā krituša varoņa - tēls. Reizēm gadījās, ka Lielais Brālis savu dienas pavēli veltīja kādam vienkāršam partijas ierindniekam, izceļot tā dzīvi un nāvi kā atdarināšanas cienīgu paraugu. Tad nu šodien viņš pieminēs biedru Oglviju. Tiesa, tāds cilvēks nekad nav dzīvojis, bet dažas iespiestas rindas un pāris viltotu fotogrāfiju viņa eksistenci drīz vien padarīs gluži reālu.
Vinstons brīdi apdomājās, tad pievilka runraksti tuvāk un sāka diktēt Lielā Brāļa parastajā stilā; tas bija reizē kareivisks un pedantisks stils ar bieži iestarpinātiem jautājumiem, kam tūliņ sekoja atbildes ("Biedri, ko mēs no tā mācāmies? Mēs mācāmies - un tas ir arī viens no angsoca pamatprincipiem -, ka… utt, utt"), tā ka to bija viegli imitēt.
Triju gadu vecumā biedrs Oglvijs atsacījies no visām rotaļlietām, vienīgi no bungām, mašīnpistoles un helikoptera modeļa ne. Sešu gadu vecumā -gadu par agru, ar sevišķu atļauju - viņš iestājies Spiegos; deviņus gadus vecs jau bijis grupas vadītājs. Vienpadsmit gadu vecumā, noklausījies kādu sarunu, kas, kā viņam licies, paudusi noziedzīgas tendences, viņš nodevis domu policijai savu tēvoci. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš bijis Jaunatnes antiseksa apvienības rajona organizators. Deviņpadsmit gadus vecs viņš izgudrojis jaunu rokasgranātu, ko pieņēmusi Miera ministrija un kas pirmajā izmēģinājumā ar vienu sprādzienu nogalinājusi trīsdesmit vienu Eirāzijas gūstekni. Divdesmit triju gadu vecumā viņš kaujā gājis bojā. Lidojot pāri Indijas okeānam ar svarīgiem ziņojumiem, viņam uzbrukušas ienaidnieka reaktīvās lidmašīnas; viņš apkāries ar ložmetēju, lai padarītu savu ķermeni smagāku, un ar visiem ziņojumiem ielecis dziļajā ūdenī, tā mirdams nāvē, par kuru, kā Lielais Brālis sacīja, viņu var tikai apskaust. Lielais Brālis vēl pacildināja biedra Oglvija mūža skaidrību un domu vienkāršību. Viņš bijis pilnīgs atturībnieks un nesmēķētājs, nepiedalījies nekādās izpriecās, izņemot ik dienu vienu stundu vingrotavā, un bija devis solījumu neprecēties, ticēdams, ka laulība un rūpes par ģimeni nav savienojamas ar kalpošanu pienākumam divdesmit četras stundas dienā. Viņš nepazinis citu sarunas tēmu kā tikai angsoca pamatprincipus, un viņa dzīves vienīgais mērķis bijis ienaidnieku eirāziešu sakaušana, kā arī spiegu, sabotieru, domu noziedznieku un visādu nodevēju atmaskošana.
Vinstons apsvēra, vai neapbalvot biedru Oglviju ar Izcilu Nopelnu ordeni; beidzot viņš šo nodomu atmeta, jo tas radītu liekus sarežģījumus un labojumus.
Viņš atkal paskatījās uz savu sāncensi pretējā nodalījumā. Nu viņš gandrīz skaidri zināja, ka Tilotsons veic to pašu darbu, ko viņš. Nevarēja paredzēt, kura variantu augstākā instance pieņems, bet sirds dziļumos Vinstons jutās pārliecināts, ka tas būs viņa. Biedrs Oglvijs, pirms stundas vēl neiedomājams, tagad bija fakts. Viņam likās dīvaini, ka mirušus cilvēkus varēja radīt, bet dzīvus ne. Biedrs Oglvijs, kas tagadnē nekad nebija eksistējis, nu eksistēja pagātnē, un, kad viltojums reiz būs aizmirsts, viņš eksistēs tikpat reāli un ar tādiem pašiem pierādījumiem kā Kārlis Lielais vai Jūlijs Cēzars.
Dziļi pazemes ēdnīcā, telpā ar zemiem griestiem, lēnām uz priekšu kustējās pusdienotāju rinda. Telpa jau bija pilna un tik trokšņaina, ka aizkrita ausis. Caur letes skadriņiem plūda sakņu biezeņa suta ar skābu, metālisku smaku, kas lāgā nespēja pārmākt "Uzvaras degvīna" izgarojumus. Telpas otrā pusē bija maza bufete - tikai logs sienā, tur par desmit centiem varēja nopirkt prāvu mēriņu degvīna.
- Lūk, cilvēks, ko pašreiz meklēju, - ierunājās kāda balss Vinstonam aiz muguras.
Viņš pagriezās. Tas bija viņa draugs Saims, kas strādāja Pētniecības nodaļā. Varbūt "draugs" nebija īstais vārds. Draugu tagad nebija, tikai biedri; bet dažu biedru klātiene bija patīkamāka nekā citu. Saims bija filologs, jaunrunas speciālists. Jā, viņš piederēja pie milzīgās lietpratēju komisijas, kas pašreiz gatavoja Jaunrunas vārdnīcas vienpadsmito iespiedumu. Tas bija sīks vīrelis, mazāks par Vinstonu, tumšiem matiem un lielām, izvelbtām acīm, kas bija reizē sērīgas un izsmējīgas un likās visu laiku pētījam sarunas biedru.
- Gribēju apjautāties, vai tev nav kāda lieka žilete? - viņš sacīja.
- Nevienas! - Vinstons it kā vainas apziņā steidzīgi atteica. - Izmeklējos visā pilsētā. Nekur vairs nav.
Visi prasīja žiletes. Patiesībā viņam bija divas jaunas, kuras viņš taupīja. Žiletes trūka jau vairākus mēnešus. Vienmēr bija kāds patēriņa priekšmets, ko partijas veikalos nevarēja dabūt. Reizēm pogas, reizēm lāpāmdiegi, reizēm kurpju auklas; pašreiz bija aptrūkušās žiletes. Ja tās vispār varēja sadabūt, tad tikai paslepšus apstaigājot "brīvo" tirgu.