- Es jau sešas nedēļas skujos ar vienu žileti, - viņš meloja.
Rinda sakustējās uz priekšu. Kad viņi apstājās, viņš atkal pagriezās pret Saimu. Katrs paņēma taukainu skārda paplāti no grēdas letes galā.
- Vai tu vakar biji skatīties, kā pakar gūstekņus? - Saims jautāja.
- Es strādāju, - Vinstons vienaldzīgi atteica. - Gan jau vēlāk redzēšu žibulī.
- Žibulis nevar aizstāt īstenību, - iebilda Saims.
Viņa zobgalīgais skatiens apvēroja Vinstona seju. Likās, viņa acis teiktu: "Es tevi pazīstu. Redzu tev cauri. Zinu gan, kāpēc tu negāji skatīties gūstekņu kāršanu." Savādā, intelektuālā ziņā Saims bija indīgi ortodoksāls. Derdzīgā, kārā patikā viņš varēja runāt par helikopteru uzlidojumiem ienaidnieku ciemiem, par noziedznieku tiesāšanu un sodīšanu, eksekūcijām Mīlestības ministrijas pagrabos. Sarunā ar Saimu galvenais bija māka novirzīt viņu no šīm tēmām un, ja iespējams, pievērst jaunrunas tehniskajām problēmām, kur viņš bija autoritāte un par ko prata saistoši stāstīt. Vinstons pagrieza galvu mazliet iesānis, vairīdamies no viņa lielo, tumšo acu pētīgā skatiena.
- Kāršana bija uz goda, - Saims sacīja, kavēdamies atmiņās. - Manuprāt, kāju sasiešana gan sabojā visu iespaidu. Man patīk viņus redzēt spārdāmies. Un par visām lietām - beigās man patīk redzēt izkārtās mēles - garas un zilas, koši zilas. Šis sīkums man sevišķi imponē.
- Nākamais, lūdzu! - iespiedzās baltu priekšautu apsējusi proletāriete ar pavārnīcu rokā.
Vinstons un Saims pabīdīja savas paplātes zem skadriņiem. Uz tām tūliņ uzsvieda normēto pusdienu - skārda bļodiņu ar pelēki iesarkanu biezeni, maizes riecienu, siera klucīti, krūzīti Uzvaras kafijas bez piena un vienu sa-harīna tableti.
- Lūk, tur zem tālekrāna ir brīvs galdiņš, - Saims teica. - Pa ceļam paņemsim šņabi.
Degvīnu viņiem pasniedza māla krūzītēs bez osas. Viņi izspiedās cauri drūzmai un nolika paplātes uz galdiņa ar skārda virsmu, kur vienā stūrī kāds bija atstājis biezeņa peļķi - netīru duļķi, kas atgādināja vēmekļus. Vinstons pacēla šņabja krūzīti, brītiņu pavilcinājās, lai sadūšotos, un tad norija šķidrumu ar petrolejas piegaršu. Izmirkšķinājis asaras no acīm, viņš pēkšņi juta, ka ir izsalcis. Viņš sāka aizgūtnēm ķepēt biezeni, kurā peldēja kaut kas gļotains, pasarkans, acīmredzot kāds gaļas preparāts. Ne viens, ne otrs nerunāja, līdz bļodiņas bija tukšas. Pie blakusgaldiņa, Vinstonam pa kreisi un mazliet aizmugurē kāds ātri un nemitīgi vāvuļoja skarbā, vienmuļā balsī, kas atgādināja pīles pēkšķēšanu un spiedās cauri telpas vispārējai kņadai.
- Kā veicas ar vārdnīcu? - Vinstons iejautājās, paceldams balsi, lai pārspētu troksni.
- Gausi, - Saims atbildēja. - Pašreiz strādāju pie īpašības vārdiem. Interesants darbs.
Jaunrunu pieminot, viņš acumirklī atplauka, atstūma bļodiņu sānis, paņēma maizes riciņu vienā smalkajā, baltajā rokā un sieru otrā, pārliecās pār galdiņu, lai runājot nebūtu jākliedz.
- Vienpadsmitais izdevums būs galīgais, - viņš sacīja. - Mēs izstrādājam valodu galīgā veidā, kāda tā būs, kad nevienā citā valodā vairs nerunās. Kad beigsim, tādiem cilvēkiem kā tev tā būs jāmācās atkal no gala. Man šķiet, jūs domājat, ka mūsu galvenais uzdevums ir izgudrot jaunus vārdus. Nekā tamlīdzīga! Mēs vārdus iznīcinām - katru dienu dučiem, simtiem. Mēs saīsinām valodu līdz pēdējai iespējai. Vienpadsmitajā izdevumā vairs nebūs neviena vārda, kas varētu novecoties pirms 2050. gada.
Viņš kāri nokoda dažus kumosus maizes un norija, tad stāstīja tālāk tādā kā pedanta kaislībā. Viņa vājā, tumšā seja atdzīvojās, acis bija zaudējušas ironisko izteiksmi un kļuvušas gandrīz vai sapņainas.
- Vārdu iznīcināšana ir kaut kas brīnišķīgs. Zināms, visvairāk lieku sinonīmu ir verbiem un īpašības vārdiem, bet ir arī simtiem lietvārdu, no kuriem itin labi var atbrīvoties. Lieki ir ne vien sinonīmi; tikpat nevajadzīgi ir arī antonīmi. Galu galā - kāds attaisnojums ir vārdam, kas nav nekas vairāk kā otra vārda pretstats? Katrs vārds savu pretstatu jau satur sevī. Piemēram, vārds "labs". Ja mums ir "labs", kam tad vēl vajadzīgs vārds "slikts". Var taču iztikt ar "nelabs" - patiesībā vēl labāk, jo "nelabs" ir tiešs "laba" pretstats, rurpretī "slikts" ir mazliet kas cits. Tālāk - ja vēlies "laba" pastiprinātu formu, kam jālieto vesela virkne nenoteiktu, lieku vārdu, kā, piemēram, "izcils", lielisks" un tā tālāk? Jēgumu pilnīgi izsaka "pluslabs" vai, ja vēlies vēl stiprāku niansi, "divpluslabs". Protams, šīs formas mēs jau lietojam, bet jaunrunas galīgajā veidā citu nemaz nebūs. Beigu beigās visu laba un slikta jēdzienu kopumu ietvers sešos vārdos - vai, vēl pareizāk, vienā pašā vārdā. Vai saproti, cik tas skaisti, Vinston? Zināms, šī ideja pieder Lielajam Brālim, - viņš it kā atcerējies piebilda.
Dzirdot pieminam Lielo Brāli, Vinstona sejai pārslīdēja sājas intereses r. spulgs. Tomēr Saims tūliņ uztvēra zināmu sajūsmas trūkumu.
- Vinston, tu neproti jaunrunu īsti novērtēt, - viņš gandrīz skumji noteica. - Pat rakstot jaunrunā, tu joprojām domā vecrunā. Esmu kādreiz palasījis rakstus, ko tu ievieto Times slejās. Tie ir diezgan labi, bet tie ir tulkojumi. Sirdī tev labāk patiktu turēties pie vecrunas ar visu tās nenoteiktību un liekajām jēdzienu nokrāsām. Tu neaptver vārdu noārdīšanas skaistumu. Vai tu arī zini, ka jaunruna pasaulē ir vienīgā valoda, kuras vārdnīca kļūst ar katru gadu plānāka?
To Vinstons, protams, zināja. Viņš pasmaidīja, cerams, apstiprinoši, bet neiedrošinājās runāt. Saims atkal nokoda melnās maizes kumosu, pakošļāja, tad turpināja:
- Vai nesaproti, ka īstais jaunrunas mērķis ir sašaurināt domu loku? Beigās mēs domu noziegumu padarīsim pilnīgi neiespējamu, jo nebūs vārdu, kuros to ietērpt. Ikviens priekšstats, kāds vien varētu būt vajadzīgs, būs izsacīts vienā vienīgā vārdā ar stingri noteiktu nozīmi, un visas šī vārda pakārtotās nozīmes būs izdzēstas un aizmirstas. Jau vienpadsmitajā izdevumā mēs neesam tālu no šī mērķa. Bet šis process turpināsies vēl ilgi pēc tam, kad mēs abi būsim miruši. Ar katru gadu mazāk un mazāk vārdu, apziņas loks arvien šaurāks un šaurāks. Zināms, arī tagad domu noziegumam nav attaisnojuma. Tas ir tikai pašdisciplīnas, īstenības pārvaldīšanas jautājums. Taču galu galā arī to vairs nevajadzēs. Revolūcija būs pabeigta, kad valoda būs pilnīga. Jaunruna ir angsocs, un angsocs ir jaunruna, - viņš tādā kā savādā gandarījumā piebilda. - Vai tev, Vinston, kādreiz ir ienācis prātā, ka, visvēlākais, 2050. gadā vairs nebūs neviena cilvēka, kas spētu saprast mūsu tagadējo sarunu?
- Tikai… - Vinstons šaubīdamies aizsāka, bet tūliņ apklusa.
Viņam uz mēles bija "tikai proletārieši", taču viņš attapās, nebūdams gluži drošs, vai tādā iebildumā nebūtu kaut kas ķecerīgs. Taču Saims uzminēja, ko viņš gribējis teikt.
- Proletārieši nav cilvēki, - viņš nevērīgi atmeta. - 2050. gadā - varbūt jau agrāk - vecrunu neviens vairs nepratīs. Visa pagātnes literatūra būs iznīcināta. Cosers, Šekspīrs, Miltons, Bairons - tie visi eksistēs tikai jaunrunas tulkojumos, pārvērsti ne tikvien par kaut ko citu, bet par kaut ko gluži pretēju tam, kas tie kādreiz bijuši. Mainīsies pat partijas literatūra. Pat saukļi mainīsies. Kā varētu pastāvēt tāds sauklis kā "brīvība ir verdzība", kad pats brīvības jēdziens būs izzudis? Visa domāšanas atmosfēra būs citāda. Domāšanas tādā nozīmē, kā to tagad saprotam, nemaz vairs nebūs. Partijas pārliecība nozīmē nedomāšanu, iespēju iztikt bez domāšanas. Partijas apziņa ir neapziņa.