Pēkšņi Vinstonam radās stingra pārliecība, ka Saimu drīz vien likvidēs. Viņš ir pārāk gudrs. Viņš pārāk asi redz un pārāk skaidri runā. Tādi cilvēki partijai nepatīk. Kādu dienu viņš pazudīs. Tas rakstīts viņa sejā.
Vinstons bija apēdis maizi un sieru. Viņš pagriezās krēslā sānis, lai izdzertu kafijas krūzīti. Pie galdiņa pa kreisi vīrietis ar spalgo balsi joprojām nemitīgi tarkšķēja. Jauna sieviete, varbūt viņa sekretāre, kas sēdēja ar muguru pret Vinstonu, klausījās viņā un, kā likās, dedzīgi piekrita katram viņa vārdam. Reižu reizēm Vinstons uztvēra apmēram tādas piezīmes: "Nudien tas ir pareizi; jā, tas tiesa, es domāju gluži tāpat kā jūs," - kuras izteica meitenīga un mazliet draiska sievietes balss. Bet otra balss neapklusa ne mirkli, pat tad ne, kad jaunā sieviete ierunājās. Šo vīrieti Vinstons pavirši pazina, zināja tikai to, ka viņš ir svarīgā amatā Daiļliteratūras nodaļā. Tas bija ap trīsdesmit gadu vecs vīrs muskuļainu kaklu un platu, kustīgu muti. Viņš turēja galvu viegli atpakaļ atmestu, un tajā leņķī, kādā pašreiz sēdēja, viņa brilles uztvēra un atstaroja gaismu tā, ka Vinstons viņa acu vietā redzēja tikai divas baltas ripas. Bija mazliet baigi, ka runas plūdos, kas gāzās no viņa mutes, nevarēja skaidri izšķirt neviena vārda. Tikai reizi Vinstons uztvēra teikumu "pilnīga un galīga goldsteinisma iznīcināšana" - tas paspruka ļoti ātri un likās viengabala kā metāla salikuma rinda. Viss cits bija troksnis, tikai pēkšķēšana vai gādzināšana. Taču, ja arī nevarēja saprast, ko šis vīrs saka, nebija ne mazāko šaubu par viņa runas vispārīgo raksturu. Varbūt viņš gānīja Goldsteinu un pieprasīja bargākus sodus domu noziedzniekiem un sabotie-riem, varbūt lādēja eirāziešu armiju par zvērībām, varbūt slavināja Lielo Brāli vai Malabaras frontes varoņus - tas bija gluži vienalga. Lai viņš runāja ko runādams, nebija šaubu, ka ikkatrs vārds ir tīra partijas dogma, tīrs angsocs. Un, vērojot šo bezacu seju ar ātri kustīgo, klabošo žokli, Vinstonam uzmācās dīvaina sajūta, ka tas nemaz nav cilvēks, bet automāts vai manekens. Tur nerunāja šī vīra smadzenes: runāja tikai rīkle. Tas, kas izplūda no viņa rīkles, gan bija sadalāms vārdos, bet tā nebija runa tās īstā nozīmē: tas bija neapzināts troksnis, kaut kas līdzīgs pīles pēkšķēšanai.
Saims bija brītiņu apklusis un ar karotes kātu zīmēja rakstus izlietā biezeņa peļķē. Balss pie blakusgaldiņa ātri žadzināja tālāk un bija viegli saklausāma, par spīti apkārtējai kņadai.
- Jaunrunā ir kāds vārds, - Saims teica, - nezinu, vai esi to dzirdējis: pīlruna, pēkšķēt kā pīle. Tas ir viens no interesantākiem vārdiem ar divām gluži pretējām nozīmēm. Ja to attiecina uz strīda pretinieku, tas nozīmē apvainojumu, bet, attiecināts uz kādu, kam piekrītam, tas nozīmē cildinājumu.
"Bez šaubām Saimu likvidēs," Vinstons atkal nodomāja. Tā domājot, viņš sajuta dīvainas skumjas, lai gan zināja, ka Saims viņu nicina, varbūt pat ienīst un noteikti ir spējīgs nodot kā domu noziedznieku, ja vien rastos iemesls to darīt. Saimam bija kāda dziļi slēpta vaina. Viņam kaut kā trūka: piesardzības, atturības, sava veida glābējas muļķības. Nevarēja teikt, ka viņš būtu atkritējs. Viņš ticēja angsoca principiem, cienīja Lielo Brāli, jūsmoja par uzvarām, ienīda partijas pretiniekus ne tikvien īsti, bet dedzīgā fanātismā, zinādams visu agrāk un labāk no avotiem, kas parastajiem partijas biedriem nav pieejami. Un tomēr viņam klāt vienmēr lipa tāda kā neslava. Viņš runāja par lietām, par kurām bija labāk nerunāt, viņš bija lasījis pārāk daudz grāmatu, un viņš apmeklēja kafejnīcu "Zem kastaņas", kur mēdza uzturēties gleznotāji un mūziķi. Nebija tāda likuma, pat nerakstīta, kas liegtu apmeklēt kafejnīcu "Zem kastaņas", tomēr šai vietai nebija gluži laba slava. Pirms tīrīšanām tur bija pulcējušies vecie, tagad nežēlastībā kritušie partijas vadoņi. Runāja, ka pirms gadiem - gadu desmitiem tur redzēts pats Goldsteins. Saima likteni nebija grūti paredzēt. Un tomēr, ja Saims kaut vai trīs sekundes noprastu, ko Vinstons slepeni domā, tas viņu nekavējoties nodotu domu policijai. Zināms, to darītu arī katrs cits, bet Saims dedzīgāk par visiem. Taču ar centību vien nepietika. Ortodoksija bija neapzinātība.
Saims pacēla acis.
- Tur nāk Pārsons, - viņš teica.
Viņa balss skanēja tā, it kā viņš gribētu piebilst: "Tas nožēlojamais idiots." Tiešām, pūlim cauri lauzās Vinstona kaimiņš Uzvaras namā, drukns, pastrups vīrietis gaišiem matiem un tādu kā vardes viepli. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņam virs apkakles un ap vidukli jau ļumēja tauki, taču kustības bija straujas kā pusaudzim. Ar visu ārieni viņš atgādināja ļoti liela auguma puiku; lai gan viņš valkāja formas virsvalku, viņu gandrīz nevarēja iedomāties citādi kā Spiegu zilajās īsbiksēs un pelēkajā kreklā ģērbušos, ar sarkanu kaklautu. Viņa tēls arvien saistījās ar bedrītēm ceļgalos un virs tuklajiem elkoņiem atrotītām piedurknēm. Tiešām, Pārsons valkāja īsbiksēs ikreiz, kad vien radās izdevība, - gan kopu ekskursijās, gan citās sporta nodarbībās. Viņš abus sveicināja ar skaļu saucienu "Hallo, hallo!" un apsēdās pie galdiņa, izplatīdams stipru sviedru smaku. Viņa seja bija sviedriem nolāsojusi. Kopas centrā pēc raketes kāta mitruma vienmēr varēja pateikt, ka viņš spēlējis tenisu. Saims bija izvilcis papīra lapu ar garu virkni vārdu un pētīja tos, tinteszīmuli rokā.
- Paskat vien, kā sitas strādā pat pusdienlaikā, - Pārsons teica un piegrūda Vinstonam ar elkoni. - Tā tik ir centība, ko? Kas jums tur ir, vecais draugs? Droši vien kaut kas tāds, kas manām smadzenēm par grūtu. Smit, vecais puika, paklausieties, es jūs meklēju. Jūs man aizmirsāt iedot subu.
- Kādu subu? - Vinstons jautāja, automātiski meklēdams naudas maku. Apmēram ceturtdaļa algas bija jānoliek labprātīgiem ziedojumiem - subskripcijām, kuru bija tik daudz, ka visas nemaz nevarēja paturēt prātā.
- Naida nedēļai. Jūs taču zināt - pa dzīvokļiem vācamais fonds. Esmu mūsu bloka kasieris. Mēs darīsim, ko varēsim, - parādīsim, ko spējam. Es jums saku, ja Uzvaras namam nebūs greznākā karogu rota visā ielā, tad tā nebūs mana vaina. Jūs man apsolījāt divus dolārus.
Vinstons sameklēja un pasniedza divas saburzītas, netīras naudaszīmes, un Pārsons neizglītota cilvēka kaligrāfiskajā rokrakstā ierakstīja ziedojumu mazā piezīmju grāmatiņā.
- Starp citu, vecais puika, - viņš ieminējās, - dzirdēju, ka mans resgalis jums vakar iešāvis ar "kaķeni". Es viņu par to krietni norāju. Teicu, ka atņemšu "kaķeni", ja viņš vēl kādreiz tā darīs.
- Liekas, zēns bija nelabā omā, tāpēc ka netika noskatīties kāršanu, -Vinstons noteica.
- Jā, ko es gribēju sacīt, tas tikai pierāda, ka gars ir īsts, vai ne? Palaidņi jau viņi ir, bet paraug, kas par centību! Viņi ne par ko citu nedomā kā tikai par Spiegu organizāciju un, protams, par karu. Vai zināt, ko mans mazais meitēns izdarījis, kamēr viņas grupa bijusi ekskursijā kaut kur uz Berkhemstedas pusi? Viņa pasaukuši vēl divas meitenes līdzi un visu pēcpusdienu sekojusi kādam svešiniekam. Viņas dzinušās tam pakaļ divas stundas, pat meža biezoknī, un, kad tikušas Emershemā, nodevušas to patruļai.
- Par ko tad? - Vinstons mazliet apjucis ievaicājās. Pārsons triumfējoši turpināja: