- Manam meitēnam radušās aizdomas, ka tam jābūt ienaidnieka aģentam -piemēram, izpletņlēcējam. Bet nu klausieties galveno, veco zēn. Kā jūs domājat, kas viņu uz to uzvedināja? Viņa ievērojusi, ka svešais valkā savādas kurpes - tādas viņa te nevienam neesot redzējusi. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka tas bijis ārzemnieks. Diezgan atjautīgi no septiņus gadus veca skuķēna, vai ne, ko?
- Kas ar to vīru notika? - ievaicājās Vinstons.
- Nezinu pateikt. Bet es nebrīnītos, ja… - Pārsons izstiepa roku, it kā tēmētu ar šauteni, un zīmīgi paklakšķināja mēli.
- Skaidrs, - Saims izklaidīgi noteica, nepaceldams acis no papīra lapas.
- Zināms, mēs nevaram uzņemties nekādu risku, - Vinstons pasteidzās piekrist.
- Es tikai gribēju teikt, ka ir karš, - Pārsons piebilda.
Itin kā to apstiprinot, viņiem tieši virs galvas tālekrānā atskanēja taures signāls. Taču šoreiz nepasludināja uzvaru kaujas laukā, bet tikai nolasīja kādu Pārpilnības ministrijas paziņojumu.
"Biedri!" sauca dedzīga, jauneklīga balss. "Uzmanību, biedri! Jūs dzirdēsiet jaunu, lielisku ziņu. Mēs esam izcīnījuši spožu uzvaru produkcijas kaujā! Nupat pabeigtie pārskati par visu šķiru patēriņa preču produkciju rāda, ka pagājušajā gadā dzīves standarts cēlies par veseliem divdesmit procentiem. Visā Okeānijā šorīt notika vētrainas, spontānas demonstrācijas, darbaļaudis iznāca no fabrikām un kantoriem un devās gājienos pa ielām, nesot plakātus, kuri pauda viņu pateicību Lielajam Brālim par jauno, laimīgo dzīvi, ko viņa gudrā vadība mums dāvājusi. Nolasīšu dažus nupat publicētos skaitļus. Pārtikas nozarē…"
Frāze "mūsu jaunā, laimīgā dzīve" atkārtojās vairākas reizes. Pēdējā laikā Pārpilnības ministrija to bija sevišķi iecienījusi. Pārsons, kura uzmanību bija saistījis taures signāls, sēdēja un, muti ieplētis, klausījās svinīgā nopietnībā un pacilātā garlaicībā. Skaitļiem viņš nespēja izsekot, bet noprata, ka šādā vai tādā veidā tie dod iemeslu gandarījumam. Viņš bija izvilcis milzīgu, netīru pīpi, jau līdz pusei pilnu ar apgruzdušu tabaku. Tā kā tabakas deva bija simt gramu nedēļā, reti varēja atļauties pīpi piebāzt līdz malām. Vinstons smēķēja Uzvaras cigareti, piesardzīgi to turēdams līmeniski. Jauno devu varēja saņemt tikai rīt, un viņam vēl atlika vienīgi četras cigaretes. Brīdi viņš centās neklausīties apkārtējos trokšņos un pievērst uzmanību tam, ko vēsta tālekrāns. Likās, bija notikušas pat demonstrācijas, lai pateiktos Lielajam Brālim par šokolādes devas palielinājumu - divdesmit gramu nedēļā. "Un vēl vakar," viņš nodomāja, "taču paziņoja, ka deva samazināta līdz divdesmit gramiem nedēļā. Vai varēja būt, ka viņi to norīs jau pēc divdesmit četrām stundām?" Jā gan, viņi to norija. Pārsons to norija viegli, dzīvnieciskā trulumā. Bezacu radījums pie blakusgaldiņa to norija fanātiski, alkatīgi, gatavs vajāt, nodot un likvidēt katru, kas gribētu iebilst, ka pagājušās nedēļas deva bijusi trīsdesmit gramu. Saims arī - komplicētākā veidā, ar dubultdomas palīdzību, - to norija. Vai :iešām viņš, Vinstons, ir vienīgais cilvēks ar atmiņu?
No tālekrānā arvien vēl plūda pasakainā statistika. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu bija vairāk pārtikas, vairāk drēbju, vairāk dzīvokļu, vairāk mēbeļu, vairāk vārāmo katliņu, vairāk kurināmā, vairāk kuģu, vairāk helikopteru, vairāk grāmatu, vairāk bērnu - vairāk visa kā, izņemot slimības, noziegumus un gara vājumu. Ar katru gadu, ar katru minūti viss dzīvē reibinošā ātrumā šāvās augšup. Tāpat kā brīdi iepriekš Saims, Vinstons paņēma karoti un sāka zīmēt sarežģītu rakstu izlietā biezeņa pelēkajā peļķē. Viņš īgni domāja par dzīves materiālo pusi. Vai tā vienmēr bijusi tāda kā tagad? Vai ēdiens vienmēr tā garšojis? Viņš paskatījās apkārt. Pārpildīta telpa zemiem griestiem, neskaitāmu ķermeņu pieskārienos nosmulētām sienām; nolietoti dzelzs galdiņi un krēsli tik tuvu cits citam, ka sēžot sadūrās ēdēju elkoņi; saliektas karotes, robainas paplātes, apdauzītas baltas krūzītes; visas virsmas apķepušas, netīrumiem pilnām plaisām; ieskāba smaka, kas cēlās no slikta degvīna, sliktas kafijas, kopkatla biezeņa un netīrām drēbēm. Vēderā un uz ādas vienmēr kņudēja apriebums, it kā viltīgā kārtā būtu atņemts kaut kas, uz ko būtu tiesības. Tiesa, neko daudz savādāku viņš neatcerējās. Cik vien varēja atminēt, nekad nebija bijis diezgan ēdiena, nekad nebija bijis veselu zeķu vai veļas, mēbeles bija bijušas pussalūzušas, telpas nepietiekami apkurinātas, metro vagoni pārpildīti, nami pussagruvuši, maize melna, tēja grūti dabūjama, kafija negaršīga, cigarešu par maz - nekas lēts un bez ierobežojumiem dabūjams, vienīgi sintētiskais degvīns. Un, lai gan, protams, ķermenim novecojoties, viss gāja uz ļauno pusi, vai tas, ka arvien vairāk apriebās mūžīgās neērtības, netīrība un trūkums, nebeidzamās ziemas, piesvīdušās zeķes, lifti, kas nekad nedarbojās, aukstais ūdens, graudainās ziepes, cigaretes, kuras juka ārā, negaršīgais ēdiens, - vai tas nenorādīja, ka lietu dabiskā kārtība tāda nebūt nav? Kāpēc tas viss liktos neciešams, ja kaut kur atmiņas dziļumā neglabātos jausma, ka kādreiz bijis citādi?
Viņš atkal paskatījās apkārt ēdnīcā. Gandrīz visi cilvēki bija neglīti un tādi būtu arī tad, ja nebūtu ģērbušies zilajos formas virsvalkos. Telpas otrā galā pie galdiņa vientuļš sēdēja un, aizdomīgi apkārt skatīdamies, dzēra kafiju sīks, mazs vīrelis, kas dīvaini atgādināja vaboli. "Cik viegli," domāja Vinstons, "ir noticēt, ka Okeānijā eksistē un pat ir vairākumā fiziskais tips, ko partija rāda kā ideālu, - muskuļaini liela auguma jaunekļi un jaunavas pilnīgām krūtīm, gaišiem matiem, rosīgi, saulē iedegusi, bezrūpīgi -, ja vien nepaskatās apkārt." Patiesībā, cik viņš varēja spriest, ļaužu vairums Pirmajā aerodromā bija maza auguma, tumšiem matiem un neglīti. Dīvaini bija vērot, kā ministrijās bija savairojies tieši šis vaboles tips: maza auguma, paresns, agri aizmetušos vēderu, īsām kājām, ātrām, steidzīgām kustībām un ļoti mazām acīm tuklā, neizteiksmīgā sejā. Likās, šis tips partijas valstī attīstījās vislabāk.
Pārpilnības ministrijas paziņojums beidzās ar otru taures signālu, un pēc tam sāka raidīt skaņuplates. Pārsons, ko skaitļu birums bija iešūpojis miglainā sajūsmā, izņēma pīpi no mutes.
Pārpilnības ministrija šogad tiešām veikusi lielisku darbu, - viņš noteica, atzinīgi pamādams ar galvu. - Starp citu, Smit, vecais puika, vai jums nav kāda lieka žiletīte, ko jūs varētu man aizdot?
Nevienas pašas, - Vinstons sacīja. - Jau sešas nedēļas pats skujos ar vecu žileti.
Tā, tā - es tikai tāpat ieminējos, veco zēn.
- Man žēl, bet nav, - Vinstons noteica.
Pēkšķīgā balss pie blakusgaldiņa, ministrijas ziņojuma laikā uz brīdi apklususi, atkal sāka vāvuļot tikpat skaļi kā iepriekš. Vinstons pēkšņi atģidās, ka diezin kāpēc bija sācis domāt par Pārsona kundzi, sievieti ar šķipsnās salipušajiem matiem un pieputējušām grumbām pierē. Vēlākais, divu gadu laikā bērni viņu nodos domu policijai. Pārsona kundzi likvidēs. Saimu likvidēs. Viņu pašu, Vinstonu, likvidēs. Obraienu likvidēs. Turpretī Pārsonu nekad nelikvidēs. Bezacu radījumu ar pēkšķīgo balsi nekad nelikvidēs. Arī vabolēm līdzīgos vīreļus, kuri tik žigli tekalēja pa ministrijas gaiteņu labirintiem, nelikvidēs. Un meiteni ar tumšajiem matiem, to, kas strādāja Daiļliteratūras nodaļā, arī nelikvidēs. Viņam šķita, ka viņš instinktīvi nojaustu, kurš paliks dzīvs un kurš aizies bojā, lai gan nebija viegli pateikt, kas īsti nodrošināja pastāvēšanu.
Šajā mirklī kaut kas ar spēju grūdienu viņu izsita no sapņainajām pārdomām. Jaunava pie blakusgaldiņa bija pagriezusies un skatījās viņā. Tā bija meitene ar tumšajiem matiem. Tā viņu uzlūkoja iesānis, bet dīvainā neatlaidībā. Tiklīdz viņu skatieni satikās, viņa novērsa acis.