Vinstonam izspiedās sviedri uz muguras. Viņš pēkšņi sarāvās briesmīgās bailēs. Tās gan tūliņ pārgāja, bet arvien vēl palika neatvairāma neomulības jutoņa. Kāpēc šī meitene viņu novēro? Kāpēc viņam visur seko? Kā par nelaimi, viņš nevarēja atcerēties, vai viņa jau sēdējusi pie galdiņa, kad viņš te apsēdās, vai pienākusi vēlāk. Lai nu kā, vismaz vakar, divu Naida minūšu laikā, viņa bija sēdējusi viņam tieši aiz muguras, kad nebija redzamas vajadzības to darīt. Droši vien viņas īstais nolūks bija viņu novērot, lai dzirdētu, vai viņš kliedz pietiekami skaļi.
Viņam atkal ienāca prātā agrākā doma: droši vien viņa vēl nav domu policijas aģente, bet tieši amatieres spiedzes ir visbīstamākās. Viņš nezināja, cik ilgi meitene bija viņu novērojusi; varbūt veselas piecas minūtes, un iespējams, ka viņš nebija visu laiku pilnīgi valdījis pār vaibstiem. Bija ārkārtīgi bīstami aizklīst domās citu ļaužu klātienē vai tālekrāna sniedzamības robežās. Visniecīgākais sīkums varēja nodot. Muskuļu nervoza paraustīšanās, nevilšs baiļpilns skatiens, ieradums murmināt savā nodabā - viss, kas norādīja uz atkāpšanos no normālā vai uz kaut ko slēpjamu. Neatbilstoša sejas izteiksme (piemēram, neticīgs smīns, kad paziņoja kādu uzvaru) jau pati par sevi bija sodāms pārkāpums. Jaunrunā tam bija pat īpašs vārds: to sauca par "sejas noziegumu".
Jaunava atkal bija pagriezusi viņam muguru. Galu galā varbūt tā viņam nemaz nesekoja, varbūt divās pēdējās dienās tikai nejauši gadījusies tuvumā. Cigarete bija nodzisusi, un viņš to rūpīgi nolika uz galda malas. Izsmēķēs pēc darba, ja vien tabaka nebūs izbirusi. Pilnīgi ticams, ka vīrietis pie blakusgaldiņa ir domu policijas spiegs, un pilnīgi ticams, ka pēc trim dienām viņš, Vinstons, jau būs Mīlestības ministrijas pagrabos; bet cigaretes galu nedrīkstēja izniekot. Saims bija salocījis savu papīra lapu un noglabāja kabatā. Pār-sons atkal bija sācis runāt.
- Veco zēn, vai esmu jums stāstījis, - viņš teica, klusu smiedamies ar pīpes kātu zobos, - kā mani knēveļi vienreiz pielaida uguni vecas tirgus sievas brunčiem, novērojuši, ka tā ietin desas plakātā ar Lielā Brāļa ģīmetni? Pielīduši viņai no muguras un ar sērkociņiem pielaiduši uguni. Ja nemaldos, viņa krietni vien apdegusi. Vai nav palaidņi, ko? Bet zina, kas jādara. Spiegos viņi tagad dabū pirmās šķiras apmācību - pat vēl labāku nekā manos laikos. Vai zināt jaunāko, kas viņiem tagad izdalīts? Ausu taures, ar ko klausīties pa atslēgu caurumiem. Mans meitēns vienu aizvakar pārnesa mājās un izmēģināja pie mūsu dzīvojamās istabas durvīm - teica, varot dzirdēt divreiz labāk nekā ar pliku ausi. Zināms, tā jau ir tikai rotaļlieta. Bet tas viņus tomēr vedina uz pareizajām domām, vai ne, ko?
Šajā mirklī no tālekrāna atskanēja spalgs svilpiens. Tas bija signāls, ka jāatgriežas darbā. Visi trīs vīri uzlēca kājās, lai mestos drūzmā pie liftiem, un atlikusī tabaka izbira no Vinstona cigaretes.
Vinstons rakstīja dienasgrāmatā:
Tas bija pirms trim gadiem vēlā vakarā šaurā sānieliņā netālu no lielas dzelzceļa stacijas. Viņa stāvēja pie kāda nama vārtiem zem laternas, kas bija tik tumša, ka gandrīz neko nevarēja redzēt. Viņai bija jauna, ar biezu smiņķa kārtu notriepta seja. Taisni šis izkrāsojums man iepatikās - maskai līdzīgā, biezi nopūderētā baltā seja un spilgti sarkanās lūpas. Partijnieces nekad ne-krāsojas. Ielā nevienu neredzēja, tuvumā nebija tālekrānu. Viņa prasīja divus dolārus. Es…
Acumirklī bija pārāk grūti turpināt. Viņš aizvēra acis un spieda pirkstus pie plakstiem, pūlēdamies atgaiņāt vīziju, kas neatlaidīgi uzmācās. Viņš juta gandrīz neatvairāmu kārdinājumu skaļā balsī izkliegt rupjus vārdus. Vai sist galvu pret sienu, apgāzt galdu, izsviest tintes pudeli pa logu - padarīt kaut ko varmācīgu, trokšņainu vai sāpīgu, lai padzītu atmiņas, kas viņu mocīja.
"Tavs ļaunākais ienaidnieks," viņš domāja, "ir tavi paša nervi. Iekšējais spriegums ik mirkli var izpausties redzamos simptomos." Vinstons atcerējās kādu cilvēku, ko pirms dažām nedēļām bija saticis uz ielas: tas bija gluži parasta izskata vīrietis, partijas biedrs, trīsdesmit piecus vai četrdesmit gadus vecs, pagarš un pavājš, ar portfeli rokā. Viņi bija dažus metrus viens no otra, kad pretimnācēja sejas kreisā puse pēkšņi sarāvās kā krampjos. Viņiem mijoties, tas atkārtojās, tā bija tikai paraustīšanās, trīsa, ātra kā fotoaparāta klikšķis, bet acīmredzot parasta. Toreiz viņš bija nodomājis: "Tas nabadziņš nav glābjams." Visbriesmīgākais bija, ka šī kustība varēja būt gluži neapzināta. Tāpat nāves briesmas draudēja no runāšanas miegā. Viņš nevarēja iedomāties, kā no tās varētu izsargāties.
Vinstons ievilka elpu un rakstīja tālāk:
Gāju viņai līdzi, iekšā pa vārtiem, cauri mājas pagalmam, un nokļuvu pagrabstāva dzīvokļa virtuvē. Pie sienas bija gulta un uz galda - petrolejas lampa ar ļoti mazu liesmu…
Viņš sakoda zobus. Viņam gribējās nospļauties. Domājot par sievieti pagrab dzīvokļa virtuvē, Vinstonam prātā ienāca viņa sieva Katrīna. Vinstons bija precējies, vismaz bijis; un, domājams, bija arī tagad, jo sieva, cik viņš zināja, vēl dzīvoja. Viņam likās, ka atkal elpotu pagrabstāva virtuves silto, sasmakušo gaisu; tas oda pēc blaktīm, netīrām drēbēm un šķebīgas, lētas smaržas, kura tomēr viņu kairināja, tāpēc ka neviena partijniece smaržas nelietoja; nemaz nebija iedomājams, ka varētu lietot. Tikai proletārietes lietoja smaržas. Viņa atmiņā šī smarža nešķirami saistījās ar prostitūciju.
Toreiz ar to sievieti tas bija viņa pirmais solis neceļos kopš apmēram diviem gadiem. Zināms, ar prostitūtām ielaisties bija noliegts, bet tas piederēja pie tiem likumiem, ko šad tad drīkstēja pārkāpt. Tas bija bīstami, tomēr nebija dzīvības vai nāves jautājums. Par sakariem ar prostitūtu varēja dabūt piecus gadus darba nometnē, ne vairāk, ja nekāds cits pārkāpums nebija izdarīts. Un tas bija arī diezgan viegli noliedzams, ja vien nepieķēra tieši akta brīdī. Nabadzīgajos pilsētas iecirkņos mudžēt mudžēja sievietes, kas bija ar mieru pārdoties. Dažas varēja salīgt pat par pudeli degvīna, ko proletāriešiem bija noliegts dzert. Klusējot partija pat tiecās veicināt prostitūciju kā ventili instinktiem, kurus nevarēja pilnīgi apspiest. Izlaidība vien vēl nebija tik bīstama, kamēr tā palika slepena un bez prieka un kamēr tai nodevās ar zemākās un nicināmās šķiras sievieti. Nepiedodams noziegums bija netiklība partijas biedru un biedreņu starpā. Bet - lai gan tas bija viens no noziegumiem, kuros atzinās bez izņēmuma visi apsūdzētie lielajās tīrīšanās, - bija grūti iedomāties, ka tādas lietas īstenībā varētu notikt.
Partijas nolūks bija ne vien aizkavēt vīriešus un sievietes nodibināt saites, ko būtu grūti kontrolēt. Tās patiesais mērķis, kaut arī tas nekur netika klaji izpausts, bija atņemt dzimumaktam baudu un prieku. īsti kaislīga kā laulībā, tā ārpus tās bija nevis mīlestība, bet erotika. Katrai laulībai partijas biedru starpā bija jādabū īpaši šim uzdevumam radītas komisijas atļauja, un - lai gan šis princips nekur nebija skaidri deklarēts - to nekad nedeva pāriem, kas radīja iespaidu, ka to starpā varētu pastāvēt fiziska pievilcība. Vienīgais atzītais laulības uzdevums bija radīt bērnus, kuri kalpotu partijai. Miesīgi sakari bija jāuzskata par puslīdz riebīgu, bet nepieciešamu, mazsvarīgu norisi, kaut ko līdzīgu klizmai. Tas atkal nekur nebija tieši vārdos izteikts, bet šo domu iepotēja katram partijas biedram jau no bērnības. Pastāvēja pat tādas organizācijas kā Jaunatnes antiseksa apvienība, kas aizstāvēja pilnīgu atturību dzimumu starpā. Bērnus bija paredzēts radīt ar mākslīgu apaugļošanu (jaunrunā to apzīmēja ar vārdu "artsema") un audzināt valsts iestādēs. Vinstons zināja, ka tas nebija gluži nopietni domāts, tomēr itin labi iekļāvās partijas ideoloģijā. Partija mēģināja iznīdēt dzimumdziņu, bet, ja to nebūtu iespējams iznīcināt, tad vismaz sakropļot un nomelnot. Viņš nezināja, kāpēc tas tā bija, bet likās gluži dabiski, ka tā jābūt. Un, ciktāl tas attiecas uz sievietēm, partijas pūles bija ļoti sekmīgas.