"Grupa trīsdesmit līdz četrdesmit!" iesaucās asa sievietes balss. "Trīsdesmit līdz četrdesmit gadu vecuma grupa! Vietās stāties, lūdzu! Trīsdesmit līdz četrdesmit!"
Vinstons nostājās miera stāvoklī pret tālekrānu, kur jau bija parādījusies pajauna, kalsena, bet muskuļaina sieviete tunikā un vingrošanas kurpēs.
"Rokas saliekt un izstiept!" viņa iebrēcās. "Tādā pašā tempā kā es! Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri! Paklausieties, biedri, dzīvāk, dzīvāk! Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri!"
Klepus lēkmes mokas vēl nebija gluži padzinušas sapņa atmiņas no Vins-:ona prāta, un vingrojumu ritmiskās kustības tās kaut kā atjaunoja. Automātiski mētādams rokas šurp un turp, uzlicis sejai stīvu sajūsmas masku, ko uzskatīja par piemērotu fiziskās raustes laikā, viņš pūlējās domās aizklīst atpakaļ miglainajā dzīves agrienā. Tas bija ārkārtīgi grūti. Aiz piecdesmitajiem gadiem viss bija izbālējis. Ja nebija nekādu ārēju datu, pēc kā vadīties, pat paša dzīve zaudēja skaidras aprises. Prātā bija milzīgi svarīgi notikumi, kas diezin vai jebkad norisuši, atmiņā uzpeldēja sīki atgadījumi, bet nebija iespējams atjaunot vidi un gaisotni, visur rēgojās ilgi tukši starplaiki, ar kuriem nesaistījās nekas. Toreiz viss bija citādi. Pat valstu nosaukumi un to apveids uz kartes bija citādi. Piemēram, Pirmais aerodroms toreiz tā nebija saukts: tā nosaukums tad bija Anglija vai Lielbritānija, lai gan Londona, to viņš noteikti zināja, vienmēr bija saukusies par Londonu.
Vinstons nevarēja atcerēties laiku, kad viņa zeme nebūtu karojusi, bet droši varēja teikt, ka viņa bērnībā bija pastāvējis diezgan ilgs miera periods, jo dažas bērnības atmiņas saistījās ar uzlidojumu, kas, kā likās, visus bija pārsteidzis. Varbūt tas bija noticis toreiz, kad Kolčesterā bija nomesta atombumba. Pašu uzlidojumu viņš neatcerējās, bet atminēja, kā tēvs bija turējis viņu aiz rokas un kā viņi steigušies lejup, lejup, lejup uz kādu vietu dziļi pazemē, apkārt vien pa vītņu kāpnēm, kas dimdēja zem viņu kājām un beidzot viņu tā nokausēja, ka viņš sāka raudāt un viņiem bija jāapstājas un jāatpūšas. Māte, sapņaina kā vienmēr, bija palikusi tālu iepakaļ. Viņa nesa mazo māsiņu vai varbūt arī tikai segu vīstokli: viņš skaidri nezināja, vai māsiņa toreiz jau bija piedzimusi. Beidzot viņi bija izkļuvuši trokšņainā, pārpildītā vietā, kas, kā izrādījās, bija metro stacija.
Uz akmens klona bija nometušies ļaudis, citi, cieši kopā saspiedušies, čurnēja uz vairākstāvu dzelzs lāviņām. Vinstons ar māti un tēvu atrada vietu uz grīdas, un turpat blakus uz lāviņas sēdēja kāds vecs vīrietis un veca sieviete. Vecais bija ģērbies glītā tumšā uzvalkā un atbīdīja melnu drānas kapuci no gluži sirmiem matiem; seja viņam bija koši sarkana, bet acis zilas un pilnas asaru. Viņš oda pēc džina. Likās, tas spiežas laukā viņam no ādas kā sviedri, un varēja iedomāties, ka asaras, kas plūst no acīm, ir tīrs džins. Lai gan iereibis, viņš cieta kādas bēdas, kas bija īstas un smagas. Savā bērna prātā Vinstons apjēdza, ka pašlaik noticis kaut kas briesmīgs, kaut kas nepiedodams un nelabojams. Viņam pat šķita, ka viņš zina, kas tas ir. Kāds bija nogalināts, kāds, ko vecais vīrs mīlēja, varbūt viņa mazmeita. Ik pēc pāris minūtēm vecais atkārtoja:
- Mums nevajadzēja viņiem ticēt. Vai es neteicu, māt? Tas viss tāpēc, ka mēs viņiem uzticējāmies. Es jau vienmēr tā teicu. Nevajadzēja tiem plukatām ticēt.
Bet, kādiem plukatām nevajadzēja ticēt, to Vinstons vairs neatcerējās.
Kopš apmēram tā laika karš bija vārda tiešā nozīmē nemitīgs, kaut arī, patiesību sakot, tas nebija pastāvīgi viens un tas pats. Dažus mēnešus viņa bērnībā juceklīgas ielu cīņas bija notikušas pašā Londonā, un dažas ainas viņš atcerējās ļoti skaidri. Bet izsekot visai tā perioda norisei, noskaidrot, kas ar ko attiecīgā brīdī karojis, būtu gluži neiespējami, jo ne pieraksts, ne runāts vārds nekur nepieminēja citu starptautisku grupējumu kā pašreiz pastāvošo. Piemēram, pašreiz, 1984. gadā (ja vien bija 1984. gads), Okeānija karoja ar Eirāziju un bija Austrumāzijas sabiedrotā. Ne publiski, ne personiski neviens nepieļāva iespēju, ka trīs lielvalstis kādreiz būtu grupējušās citādā attieksmē. Taču, kā Vinstons labi zināja, vēl pirms četriem gadiem Okeānija bija karojusi ar Austrumāziju un bijusi Eirāzijas sabiedrotā. Bet tā bija pavirša ziņa, kas viņam palikusi prātā tikai tāpēc, ka viņš pienācīgi nepārvalda savu atmiņu. Oficiāli sabiedrotie nekad nebija mainījušies. Okeānija karoja ar Eirāziju, tāpēc ka Okeānija vienmēr karojusi ar Eirāziju. Tagadējais ienaidnieks vienmēr bija absolūts ļaunums, no kā varēja secināt, ka nekāda saprašanās ar to nedz pagātnē, nedz nākotnē nav iespējama.
Briesmīgākais, - ar sāpēm liekdams plecus atpakaļ (rokas gurnos iespieduši, viņi grozīja ķermeņa augšdaļu: to uzskatīja par labu muguras muskuļu vingrinājumu), viņš desmittūkstošo reizi domāja, - briesmīgākais, ka tas viss varēja būt tiesa. Ja partija spēj iejaukties pagātnē un pateikt, ka tas un tas nemaz nav noticis, tad tiešām šis apstāklis ir kaut kas šausmīgāks par spīdzināšanu un nāvi.
Partija apgalvoja, ka Okeānija nekad nav biedrojusies ar Eirāziju. Viņš, Vinstons Smits, zināja, ka Okeānija un Eirāzija turējušas draudzību vēl tik nesen kā pirms četriem gadiem. Bet kur šī zināšana pastāvēja? Tikai viņa paša apziņā, ko tik un tā drīz iznīcinās. Un, ja visi citi piekrita meliem, ko partija uzspieda, un ja visi dokumenti liecināja to pašu, tad meli iegāja vēsturē un kļuva patiesība. Partijas sauklis skanēja: "Kas pārvalda pagātni, pārvalda nākotni; kas pārvalda tagadni, pārvalda pagātni." Un tomēr pagātne, lai gan pēc sava rakstura grozāma, nekad netika grozīta. Kas tagad bija patiesība, tas bija patiesība no laika gala līdz mūžu mūžiem. Tas bija ļoti vienkārši. Vairāk nekā nevajadzēja kā vienīgi neskaitāmos gadījumos izkarot uzvaru pār savu paša atmiņu. To sauca par "īstenības pārvaldīšanu", jaunrunā - par "dubult-domu".
"Brīvi stāvēt!" mazliet laipnāk uzsauca instruktore.
Vinstons nolaida rokas gar sāniem un lēnām ievilka elpu. Viņa prāts aizklīda dubultdomu pasaules labirintā. Zināt un nezināt, apzināties, ka runā skaidru patiesību, tajā pašā laikā atkārtojot veikli sadomātus melus, vienlaikus piekrist divējādām pārliecībām, kas viena otru noliedz, zinot, ka tās pretrunīgas, un ticot abām reizē, izmantot loģiku pret loģiku, noraidīt morāli un ar morāli lepoties, ticēt, ka demokrātija ir neiespējama un ka partija ir demokrātijas aizstāve, aizmirst visu, ko vajag aizmirst, un atkal atcerēties tajā mirklī, kad nepieciešams, lai tūliņ atkal aizmirstu, un, par visām lietām, šo procesu vērtēt pēc tās pašas mērauklas - tā bija augstākā māksla: apzinīgi radīt neapziņu un tad atkal izmest no apziņas nupat izdarīto pašhipnozi. Pat lai saprastu dubultdomas vārdu, ir vajadzīgs dubultdomas process.
Instruktore atkal pieprasīja uzmanību.
"Nu palūkosim, kurš no jums var aizsniegt kāju pirkstus!" viņa jūsmīgi iesaucās. "Lūdzu, biedri, gurnos uz priekšu liekties! Viens, divi! Viens, divi!"
Vinstonam derdzās šis vingrojums, kas viņam radīja dūrējus no papēžiem līdz sēžamvietai un bieži beidzās ar jaunu klepus lēkmi. Viņa pārdomas zaudēja pustīksmīgo noskaņu. "Pagātne nav tikai grozīta vien," viņš domāja, "tā ir vārda tiešā nozīmē iznīcināta. Jo kā gan var noskaidrot kaut visniecīgāko taktu, ja tam nav nekādu pierādījumu, vienīgi paša atmiņa?" Vinstons mēģināja atcerēties, kurā gadā pirmo reizi bija dzirdējis pieminam Lielo Brāli. Likās, tam vajadzēja būt starp sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, bet skaidri nevarēja pateikt. Protams, partijas vēstures grāmatās Lielais Brālis figurēja kā revolūcijas vadonis un sargs kopš paša tās pirmsākuma. Viņa varoņdarbus pamazām atbīdīja atpakaļ laikā, līdz tie aizsniedza četrdesmito un trīsdesmito gadu teiksmaino pasauli, kad pa Londonas ielām lielos, spožos automobiļos vai karietēs ar stikla logiem vēl bija braukuši kapitālisti ar savām dīvainajām, cilindriskajām cepurēm galvā. Nebija iespējams noskaidrot, cik šajā leģendā ir patiesības, cik izdomas. Vinstons pat nevarēja atcerēties, kad radusies pati partija. Viņš neticēja, ka būtu vārdu "angsocs" dzirdējis pirms 1960. gada, bet bija iespējams, ka savā vecrunas veidā - "angļu sociālisms" -tas bija pazīstams jau senāk. Viss kusa un gaisa miglā. Reizēm gan varēja tieši uzdurties skaidriem meliem. Piemēram, nebija tiesa, kā partijas vēstures grāmatās teikts, ka partija izgudrojusi lidmašīnas. Lidmašīnas viņš atcerējās redzējis jau visagrākajā bērnībā. Bet to nekādi nevarēja pierādīt. Nekad nebija pierādījumu. Tikai reizi mūžā viņš bija turējis rokās vēsturiska fakta falsifikācijas nepārprotamu dokumentāru pierādījumu. Un toreiz…