"Smit!" ieķērcās uzstājīgā balss tālekrānā. "6079 Smit V! Jā, jūs! Zemāk liekties, lūdzu! Jūs varat labāk. Jūs tikai nemēģināt. Lūdzu, zemāk! Tā, biedri, nu jau iet labāk. Un tagad, visa grupa, brīvi un skatieties uz mani!"
Vinstona miesu pēkšņi pārklāja sviedri. Tomēr seja palika pilnīgi neizteiksmīga. Nekad neizrādīt nepatiku! Nekad neļaut vaļu dusmām! Acis pamirkšķinot vien jau varētu sevi nodot. Viņš stāvēja un skatījās, kā instruktore paceļ rokas pāri galvai - nevarētu teikt, ka graciozi, bet katrā ziņā ļoti glīti un pareizi - un, lēnām pieliekdamās, paliek roku pirkstgalus zem kāju pirkstiem.
"Lūk, biedri! Gribu redzēt, ka jūs izdarāt tieši tāpat. Skatieties vēl! Esmu trīsdesmit deviņus gadus veca un četru bērnu māte. Skatieties!" Viņa atkal pieliecās. "Ievērojiet, ka es nesaliecu ceļus. Un jūs visi to varat, ja vien gribat," viņa piebilda, izsliedamās taisni. "Līdz četrdesmit piecu gadu vecumam ikviens var aizsniegt kāju pirkstus. Ne visiem ir dota privilēģija cīnīties pirmajās dienās, bet vismaz mēs visi varam sevi uzturēt labā formā. Atcerieties mūsu jaunekļus Malabaras frontē! Padomājiet vien, kas viņiem jāiztur! Nu, pamēģiniet vēl! Nu jau iet labāk, biedri, daudz labāk," viņa uzmudinot piebilda, kad Vinstonam ar briesmīgām pūlēm pirmo reizi pēc daudziem gadiem izdevās, ceļus nesaliecot, pieskarties kāju pirkstiem.
Ar dziļu, neapzinātu nopūtu, ko nespēja aizkavēt pat tālekrānā tuvums, Vinstons, dienas darbu sākot, pievilka runraksti tuvāk, notrausa putekļus no iemutes un uzlika brilles. Tad viņš attina un sasprauda kopā četrus mazus papīra rullīšus, kas jau bija izkrituši no pneimatiskās caurules rakstāmgalda galā pie viņa labās rokas.
Kubiskās kameras sienās bija trīs atveres. Runrakstim pa labi maza pneimatiskā caurule rakstītiem ziņojumiem; pa kreisi lielāka - laikrakstiem; un sienā, Vinstona rokai ērti aizsniedzama, liela, garena sprauga, ko aizsargāja stiepļu restes. Tā bija domāta nederīgiem papīriem. Tādas spraugas tūkstošiem vai desmittūkstošiem bija visā ēkā, ne vien visās istabās, bet ik pa atstarpei arī katrā gaitenī. Nezin kāpēc tās bija iesauktas par atmiņas spraugām. Ja zināja, ka kāds dokuments ir jāiznīcina, vai ja atrada kaut kur mētājamies nederīgu papīru, ikviens automātiski pacēla tuvākās atmiņas spraugas režģi un iemeta to tur, pēc tam silta gaisa strāva to aizrāva uz milzīgajām krāsnīm kaut kur ēkas dziļumos.
Vinstons paskatījās četrās zīmītēs, ko nupat bija attinis. Katrā bija tikai vienas vai divu rindu paziņojums saīsinātā kantora valodā - tā nebija gluži pareiza jaunruna, bet saturēja daudz jaunrunas vārdu -, kādu lietoja ministrijas iekšējām vajadzībām. Zīmīšu saturs bija šāds:
times 17.3.84 lb runa kļūdziņots āfrika izlabot
times 19.12.83 pareģo 3 gpl. 4. cet. 83 iespiedkļūdas salīdzināt jaunnumuru times 14.2.84 pilnmina kļūdminēts šokolāde izlabot
times 3.12.83 lb dienpavēles atrefs divplusnelabs minētās nepersonas pārrakstīt piln-veidā akceptam atvietot
Ar vieglu apmierinājuma sajūtu Vinstons nolika ceturto uzdevumu sānis. Tas bija sarežģīts un atbildīgs darbs, labāk bija to veikt pēdējo. Trīs pārējie bija gluži parasti, kaut arī otrs droši vien prasīs garlaicīgu rakņāšanos sarakstos un skaitļos.
Vinstons pagrieza uz tālekrāna skaitļu ripu un pieprasīja attiecīgos Times numurus, kas jau pēc dažām minūtēm izkrita no pneimatiskās caurules. Uzdevumi, ko viņš nupat bija saņēmis, zīmējās uz rakstiem vai paziņojumiem, kas šāda vai tāda iemesla dēļ jāgroza vai, kā oficiāli mēdza teikt, jāizlabo. Piemēram, Times 17. marta numurā ziņots, ka Lielais Brālis savā iepriekšējās dienas runā pareģojis nomierināšanos Dienvidindijas frontē, bet Ziemeļamerikas frontē drīzu eirāziešu ofensīvu. Notikumu gaita rādīja, ka Eirāzijas ģenerālštābs uzbrukumu sāka Dienvidindijā un Ziemeļāfriku atstāja mierā. Tāpēc Lielā Brāļa runas viena daļa bija jāpārraksta tā, ka viņš pareģojis to, kas turpmāk tiešām arī noticis. Vai tālāk - Times 19. decembra numurā bija iespiests oficiālais plānojums, cik vispārīgā patēriņa preču tiks ražots 1983. gada ceturtajā ceturksnī, kas savukārt bija devītās trijgades plāna sestais ceturksnis. Tā paša laikraksta jaunākajā numurā bija iespiests ziņojums , cik preču patiesībā ražots, no kā varēja redzēt, ka plānojums visos punktos bijis ārkārtīgi kļūdains. Vinstona darbs nu bija plānoto izlabot tā, lai skaitļi sakristu ar nupat publicētajiem. Trešais uzdevums attiecās uz ļoti vienkāršu kļūdu, ko varēja izlabot dažās minūtēs. Vēl šī paša gada februārī Pārpilnības ministrija bija publicējusi solījumu (oficiālā apzīmējumā "kategorisku apņemšanos"), ka 1984. gadā šokolādes deva netiks samazināta. Patiesībā, kā Vinstons jau zināja, šokolādes deva, sākot ar šīs nedēļas beigām, ir samazināta no trīsdesmit uz divdesmit sešiem gramiem. Viņam agrāk iespiestā solījuma vietā gluži vienkārši jāliek brīdinājums, ka aprīlī, cik paredzams, šokolādes deva būs jāsamazina.
Tiklīdz Vinstons bija paveicis uzdevumos norādīto, viņš piesprauda run-rakstī nodiktētās korektūras pie attiecīgajiem Times numuriem un iebāza tos pneimatiskajā caurulē. Tad ar gandrīz neapzinātu kustību viņš saburzīja kā saņemtos uzdevumus, tā savas piezīmes un iemeta papīrus atmiņas spraugā, lai liesmas tos iznīcinātu.
Kas notika neredzamajā labirintā, kur noveda pneimatiskās caurules, viņš skaidri nezināja, bet diezgan labi varēja iedomāties. Tiklīdz ienāca visas kādam atsevišķam Times numuram nepieciešamās korektūras, attiecīgo numuru iespieda par jaunu, bet veco oriģinālu iznīcināja un aizstāja plauktos ar jauno. Šajā pastāvīgās grozīšanas procesā apstrādāja ne tikvien avīzes, bet arī grāmatas, žurnālus, brošūras, plakātus, proklamācijas, filmas, skaņu lentes, karikatūras, fotogrāfijas - visāda veida literatūru un dokumentāciju, kam vien varēja būt kāda politiska vai ideoloģiska nozīme. Diendienā un gandrīz ik minūti pagātni saskaņoja ar tagadni. Tā ar dokumentiem varēja pierādīt, ka ikviens partijas pareģojums bijis pareizs; tāpat arhīvā nedrīkstēja palikt neviena ziņa, neviens uzskatu izpaudums, kas kaut kā nesaskanēja ar pašreizējām vajadzībām. Visu vēsturi izdzēsa, pārtaisīja un pārrakstīja par jaunu tieši tik reižu, cik vajadzēja. Nekādā gadījumā pēc tam, kad tas bija padarīts, nebūtu iespējams pierādīt, ka notikusi falsifikācija. Arhīva departamenta lielākā nodaļa, daudz lielāka par to, kur strādāja Vinstons, nodarbināja cilvēkus, kuru uzdevums bija uzmeklēt un savākt kopā visus to grāmatu, avīžu un citu dokumentu eksemplārus, kas bija atcelti un iznīcināmi. Times numurs, kas politisko apstākļu vai Lielā Brāļa izteiktu maldīgu pareģojumu dēļ varbūt bija desmitreiz pārspiests, joprojām atradās komplektā ar savu tiešo datumu, un nebija neviena cita eksemplāra, kas ar to būtu pretrunā. Tāpat arī grāmatas izņēma no apgrozības un kārtu kārtām pārrakstīja un izdeva atkal par jaunu bez kādas norādes par izdarītiem grozījumiem. Pat rakstveida instrukcijas, ko Vinstons vienmēr iznīcināja, tiklīdz uzdotais bija padarīts, nekad neliecināja un neprasīja, ka izdarāms viltojums; runa bija vienmēr tikai par izlaidumiem, kļūdām, pārpratumiem un nepareiziem atreferējumiem, kas pareizības dēļ jāizlabo.