20000 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi
ŽILS VERNS
OTRAIS IZDEVUMS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1974
No franču valodas tulkojis Andrejs Upīts
Mākslinieku Nevīla un Riū zīmējumi
Induļa Zvagūža mākslinieciskā apdare
PIRMĀ DAĻA
PELDOŠAIS RIFS
1866. gadā atgadījās kāds neparasts un neizskaidrojams notikums, kas, bez šaubām, visiem vēl būs atmiņā. Valodas par šo notikumu stipri saviļņoja kā ostas pilsētu, tā arī kontinentu iedzīvotājus, bet it īpaši uztrauca jūrniekus. Visvairāk par to interesējās tirgotāji, Eiropas un Amerikas kuģu īpašnieki, kapteiņi un mašīnisti, visu zemju jūras virsnieki un tāpat abu kontinentu dažādu valstu valdības.
Tajā gadā daudzi kuģi jau labu laiku bij sastapuši jūrā «kaut ko milzīgu», kādu vārpstveidīgu, lāgiem tumsā spīdošu priekšmetu, kas ar savu apmēru un ātrumu pārspēja pat vali.
Visos kuģu žurnālos bij gandrīz pilnīgi vienādas atzīmes par šīs parādības vai būtnes izskatu, neiedomājamo ātrumu un kustības spēku, bet it sevišķi par to ārkārtīgi sīksto dzīvību, ar kādu viņš šķita apbalvots. Ja tas bij valim radniecisks dzīvnieks, tad savā apjomā pārspēja visus līdz šim pazīstamos šīs sugas pārstāvjus. Kivjē, Lase- peds, Dimerils un Katrfažs tikai tad ticētu šāda briesmoņa eksistencei, ja viņiem būtu gadījies to pašiem redzēt ar savām zinātņu vīra acīm.
Pēc apdomīgi ieturētiem aprēķiniem, noslēpumainais priekšmets nevarēja būt garāks par 200 pēdām, pēc pārspīlēta ieskata turpretim viņš bij, mazākais, trīs jūdzes garš un jūdzi plats. Bet, arī atmetot kā mērenos, tā pārspīlētos aprēķinus un pieturoties tikai pie vidējiem skaitļiem, bij jāpieņem, ka šis nepieredzētais dzīvnieks, ja viņš vispār eksistēja, lielumā ārkārtīgi pārsniedza visus līdz šim zinātnei pazīstamos dzīvniekus.
Bet, ka viņš patiesībā eksistēja, par to nevarēja būt ne mazāko šau6u. Un, tā Itā cilvēka prātam no dabas piemīt tieksme uz visu brīnumaino, tad viegli iedomāties, kādu uztraukumu visur sacēla tāda nepiedzīvota parādība. Bij ļaudis, kuri mēģināja visu to izskaidrot vienkārši kā pasaku, bet velti.
Un patiešām, 1866. gada 20. jūlijā sabiedrības «Kalkuta un Bornāža» tvaikonis «Gubernators Higinsons» bij sastapis šo peldošo masu piecas jūdzes uz austrumiem no Austrālijas krastiem. Pirmajā acumirklī kapteinim Bei- keram iešāvies prātā, ka kuģis uzdūries kādai nezināmai klintij, un viņš jau taisījies atzīmēt tās atrašanās vietu, bet tad piepeši no nepazīstamā priekšmeta izšāvušās divas ūdens strūklas un svilpdamas pacēlušās pusotra simta pēdu augstu. No tā varēja secināt: vai nu tur bij klints ar periodiski izverdošiem geizeriem, vai ari «Gubernators Higinsons» vienkārši uzdūries kādam līdz šim nepazīstamam jūras zīdītājam, kurš pa nāsīm izšļāca ar gaisu un tvaikiem jauktas ūdens strūklas.
Tādu pašu parādību Klusajā okeānā 1866. gada 23. jūlijā bij novērojuši sabiedrībai «Rietumindija un Klusais okeāns» piederošā tvaikoņa «Kristofors Kolumbs» ļaudis. Tātad šis apbrīnojamais dzīvnieks pārvietojās neticami ātri, jo triju dienu laikā «Gubernators Higinsons» un «Kristofors Kolumbs» viņu bij redzējuši divos zemeslodes punktos, attālums starp kuriem bij septiņi simti jūras jūdžu.
Pēc divām nedēļām Nacionālās sabiedrības tvaikonis «Helvēcijs» un Rojal-Meila sabiedrības tvaikonis «Še- nona», sastapušies Atlantijas okeānā starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu divi tūkstoši jūdžu attālumā no iepriekš minētās vietas, ziņoja par briesmoni, kas atradās uz 42° 15' ziemeļu platuma un 60° 35' rietumu garuma no Griničas meridiāna. Pēc šī novērojuma arī bij iespējams aprēķināt, ka zīdītāja dzīvnieka garums ir vismaz trīs simti piecdesmit pēdu, jo «Šenona» un «Helvēcijs» likās stipri mazāki par to, lai gan abi bij trīs simti pēdu gari. Bet vislielākie vaļi pie Aleutu salu krastiem, Kilamokas un Imgililas apkārtnē reti kad pārsniedza astoņdesmit pēdu garumu.
Bez šīm ziņām cita pakaļ citai nāca jaunas. Transat- lantijas kuģa «Pereira» novērojumi, sadursme starp briesmoni un kuģi «Etna», tad franču fregates «Normandija» virsnieku sastādītais protokols un «Lorda Kloda» komo- dora Ficdžeimsa pārliecinošie pierādījumi. Visi šie notikumi saviļņoja sabiedrību. Vieglprātīgo ļaužu zemēs smējās par šo mīklaino parādību, bet nopietnākās un praktiskākās, kā Anglijā, Amerikā un Vācijā, par to interesējās jo dzīvi.
Visās lielākajās pilsētās briesmonis nāca modē. Par viņu dziedāja kafejnīcās, viņu izsmēja avīzēs, teātros viņam veltīja izrādes. Avīžu pīlēm radās neierobežota iespēja dēt visdažādāko krāsu olas. Patiesā attēla trūkuma dēļ avīzēs no jauna parādījās daždažādi fantastiski dzīvnieki, sākot ar balto vali, ziemeļu jūru šausmīgo «Mebiju Diku» un beidzot ar pasakaino krakenu, kas ar saviem taustekļiem spēj apvīt pieci simti tonnu lielu kuģi un noraut to okeāna dzelmē. Pat senatnes rokrakstus vilka ārā no arhīviem, atsaucās uz Aristoteli un Plīniju, kuri tādus nezvērus uzskatīja par iespējamiem, atgādināja norvēģu bīskapa Pontopidāna un Paula Egedes nostāstus. Pēdīgi neapšaubāmi patiesīgos Heringtona ziņojumus, kuros tas apgalvoja, ka 1857. gadā no «Kastilāna» klāja redzējis milzu čūsku, kura līdz šim mājojusi tikai senatnes ūdeņos.
Un tā mācītu vīru. sapulcēs un zinātniskos žurnālos sākās nebeidzami strīdiņi starp ticīgiem un neticīgiem. «Briesmoņa jautājumi» nodarbināja visu prātus. Zinātnes cienītāji žurnālisti šajā vērā liekamajā cīņā izlēja veselas tintes straumes pār saviem pretiniekiem, zinātnes izsmējējiem. Dažiem no šiem pēdējiem cīņa maksāja pat pāris pilienu asiņu, jo strīdi par jūras čūsku bieži vien izvērtās asos personiska rakstura apvainojumos.