Novērodams Konsela seju, es pārliecinājos, ka arī tas pa daļai ļāvās vispārējai noskaņai. Mazākais, man tā likās. Var būt, ka pirmo reizi mūžā arī viņa nervi bij saspringuši vispārējās ziņkāres plūsmā.
— Redzi, Konsel, — es ierunājos, — šis nu ir pēdējais gadījums iebāzt kabatā divus tūkstošus dolāru.
— Atļaujiet teikt, kungs, — Konsels atbildēja, — es nekad neesmu rēķinājies ar šo godalgu. Sabiedrības valde būtu varējusi izsolīt simts tūkstošus un tāpat nezaudētu ne nieka.
— Tev taisnība, Konsel. Iznāca pavisam muļķīgi, un mēs gluži velti iejaucāmies šajā pasākumā. Tik daudz lieki zaudēta laika un uztraukumu! Jau sešus mēnešus mēs varējām būt Francijā.
— Kunga mazajā dzīvoklītī, — Konsels piebilda. — Es klasificētu profesora kunga minerālus. Profesora kunga babirusa būtu novietota krātiņā zooloģiskajā dārzā, un metropoles ziņkārīgie nāktu viņu aplūkot.
— Tas viss taisnība, Konsel, nemaz neminot, ka par mums droši vien zobosies!
— Jā, ■— Konsels mierīgi piebilda, — es domāju, ka par profesora kungu smiesies. Un tad —- es nezinu, vai teikt?…
— Saki vien, Konsel!
— Nu, tad es domāju, ka profesora kungs to arī ir pelnījis!
— Vai tiešām?
— Ja kādam laime būt tik augsti mācītam kā profesora kungs, tad nevajag ielaisties …
Konsels nepabeidza savu pamācību. Vispārējā klusumā piepeši atskanēja spalgs kliedziens. Kliedza Neds Lends.
— Palūk! Mūsu meklējamais ir vēja pusē, tieši pretī!
VI
AR PILNU TVAIKU
Pēc šā kliedziena visi metās pie vaļu mednieka: kapteinis, virsnieki, bocmanis, matroži, jungas, — pat mehāniķi pameta mašīnas un kurinātāj i krāsnis. Bij dota pavēle kuģi apturēt uz vietas, un fregate tikai aiz inerces vēl mazliet pagāja uz priekšu.
Mūs apņēma necaurredzama tumsa, un, lai gan kanādieša redzes spējas bij lieliskas, es tomēr vaicāju sev, kā viņš te varēja ieraudzīt un ko ieraudzījis. Sirds man pukstēja tā, itin kā taisītos pārplīst.
Bet Neds Lends nebij kļūdījies, mēs visi saskatījām parādību, uz kuru viņš rādīja ar roku^
Divu kabeļtauvu atstatumā no «Ābrama Linkolna» labo sānu pusē jūra likās apgaismota no apakšas. Šī gaisma nekādi nevarēja būt parastā fosforiskā parādība. Nezvērs gulēja dažas asis zem ūdens līmeņa un izplatīja to neizskaidrojamo, ārkārtīgi spilgto gaismu, par ko minēja daudzi kapteiņi savos ziņojumos. Šo lielisko gaismas izstarošanu laikam gan radīja kāds ļoti spēcīgs avots. Gaismas plankums bij milzīgs, visai garena ovāla veidā. Ovāla vidū izstarojums bij sevišķi spilgts, bet, jo tālāk no centra, jo blāvāks.
— Tas ir tikai milzīgs fosforisku organismu kopums, vairāk nekas, — viens no virsniekiem sacīja.
— Nē, — es atbildēju noteikti. — Salpas nekad nespēj attīstīt tik stipru spožumu. Tā ir elektriskā gaisma… Starp citu, skatieties, skatieties! Viņš sāk pārvietoties! Viņš kustas uz priekšu! Atpakaļ! Viņš tuvojas mums!
Kopīgs kliedziens noskanēja pa kuģa klāju.
— Mierā! — kapteinis Faraguts komandēja. — Stūri pret vēju! Padot atpakaļ!
Matroži metās pie stūres, jnehāniķi — pie mašīnām. Uz kreiso pusi pagriezies, «Ābrams Linkolūs» apbrauca pusloku.
— Stūri taisni! Uz priekšu! — kapteinis Faraguts pavēlēja.
Pavēlēs tika izpildītas, un «Ābrams Linkolns» strauji devās prom no spīdošā loka.
Es kļūdījos. Kuģis mēģināja aizbraukt, bet pārdabiskais dzīvnieks tuvojās ar divkāršu ātrumu.
Mēs stāvējām mēmi un nekustīgi — vairāk no pārsteiguma nekā no bailēm. Dzīvnieks it kā rotaļādamies mums tuvojās. Viņš aplieca loku apkārt fregatei, kura brauca ar čerpadsmit mezglu ātrumu, un ar saviem elektriskajiem stariem applūdināja to kā ar mirdzošiem putekļiem. Tad atvirzījās divi trīs jūdzes attālu, atstādams aiz sevis fosforisku sliedi, kas bij līdzīga ātrvilciena lokomotīves izmestiem tvaika mutuļiem. Un tad atkal no tumšā apvāršņa apmales, kur nezvērs bij atvirzījies, lai būtu atstatums ieskrieties, viņš piepeši 110 jauna ar šausmīgu ātrumu traucās uz «Ābramu Linkolnu», pēdu divdesmit atstatu negaidīti apstājās un pēkšņi izdzisa; briesmonis nebij ieniris ūdenī, jo tā starojums tad izdzistu pamazām, bet tas notika piepeši, it kā viņa staru avots pēkšņi iztukšotos. Tad viņš parādījās atkal kuģim otrā pusē — vai nu apmetis loku, vai izlīdis pa apakšu. Jebkuru acumirkli varēja notikt liktenīgā sadursme.
Mani pārsteidza fregates manevrēšana. Tā bēga un nemaz netaisījās uzbrukt. Fregates uzdevums bij vajāt, bet tagad turpretī izrādījās, ka tā pati tiek vajāta. Es to aizrādīju kapteinim. Viņa parasti mierīgajā sejā bij redzams dziļākais pārsteigums.
— Aronaksa kungs, — viņš atbildēja, — es nezinu, ar kādu baismīgu dzīvnieku man darīšana, un tādā tumsā nevaru fregati pakļaut briesmām. Starp citu, kā lai uzbrūk tam, kuru nepazīst, pret kuru nespēj aizsargāties? Nogaidīsim rīta ausmu, tad lomas mainīsies.
— Tagad jūs, kaptein, vairs nešaubāties par šā dzīvnieka sugu?
•— Nē, profesor, kā liekas, tas ir milzīgs narvalis, tikai elektrisks.
— Varbūt, ■— es atteicu, — viņam, tāpat kā elektriskajam zutim, nav iespējams tuvoties?
— Patiešām, — kapteinis atbildēja, — ja viņam ir vēl ari postošs spēks, tad tas ir visbīstamākais dzīvnieks pasaulē. Tāpēc man arī jāpiesargās.
Augu nakti uz kuģa visi bij_kājās. Par gulēšanu neviens nedomāja. Izrādījās, ka «Ābrams Linkolns» ātrumā nevar mēroties ar narvali, tāpēc palēnināja gaitu. Vienradzis no savas puses, it kā kariķēdams fregati, laiski šūpojās viļņos un nemaz nedomāja atstāt kaujas lauku.
Tomēr ap pusnakti viņš pazuda vai, pareizāk sakot, izdzisa kā milzīgs jāņtārps. Vai viņš aizmuka? Mēs nedrīkstējām to vēlēties. Bet bez septiņām minūtēm vienos piepeši atskanēja apdullinošs svilpiens, itin kā ūdens stabs ar ārkārtīgu spēku sāktu šļākt gaisā. Kapteinis Faraguts, Neds Lends un es tajā brīdī atradāmies uz klāja; mēs visi trīs ar ārkārtīgu uzmanību lūkojāmies melnajā nakts dzīlē.