— Palīdziet! Šurp!
Mirkli palikuši mierā, mēs sākām klausīties. Var jau būt, ka manas pārkairinātās ausis maldījās, tomēr man likās, ka kaut kas atsaucas uz Konsela kliedzieniem.
— Vai tu dzirdēji? — es čukstēju.
— Jā! Jā!
Un Konsels izmisis kliedza atkal.
Šoreiz vairs nebij ko šaubīties. Kāda cilvēka balss atsaucās mūsējām.
Vai tas bij vēl kāds nelaimīgais, tāpat kā mēs, kuģa katastrofas izmests jūrā? Vai varbūt no fregates izsūtītas laivas mūs saukāja, meklēdamas tumsā?
Konsels saņēmās ar visu sparu; kamēr es vēl cīnījos beidzamajiem spēkiem, viņš atbalstījās pret manu plecu, pa pusei paslējās virs līmeņa un tūliņ atkal slīga atpakaļ.
— Ko tu tur redzēji?
— Es redzēju . . • — viņš čukstēja. — Es redzēju … Bet labāk nerunāsim … saudzēsim pēdējos spēkus! …
Ko gan viņš bij redzējis? Nezinu, kāpēc šajā acumirklī es pirmo reizi iedomājos nezvēru … Bet kur tad te varēja rasties cilvēka balss? . .. Nav taču vairs tie laiki, kad Jonass patvērās vaļa vēderā.
Tomēr Konsels turpināja joprojām virzīt mani uz priekšu. Laiku pa laikam viņš paslēja galvu, lūkoja kaut ko saskatīt savā priekšā un iekliedzās, bet otra balss atsaucās arvien tuvāk un tuvāk. Es to tikai pa pusei vairs dzirdēju. Mani spēki bij galā, pirksti sāka izplesties, rokas vairs nejaudāja turēt augumu virs ūdens, konvulsīvi atvērtā mute pieplūda ar sāļu ūdeni, aukstums stindzināja locekļus. Vēl pēdējo reizi es pacēlu galvu, tad sāku grimt…
Šajā acumirklī man uzgrūdās kāds ciets priekšmets. Es krampjaini pieķēros tam. Tad manīju, ka mani velk un paceļ virs ūdens, ka krūtis atkal atvelk elpu, un es zaudēju samaņu… Tiesa, es drīz vien atžirbu, tāpēc ka manu augumu spēcīgi berzēja. Pa pusei atvēru acis ..,
49
— Konsel! — es čukstēju.
— Vai profesora kungs mani sauca? — Konsels atbildēja.
Tajā brīdī norietošā mēness pēdējā spīdumā pamanīju kāda cilvēka augumu — Konsels tas nebij, bet es viņu tūliņ pazinu.
— Ned! — es iesaucos.
— Es pats tas esmu, profesora kungs. Es dzenos pēc savas godalgas, — kanādietis" atteica.
— Vai jūs arī trieciens iemeta jūrā no fregates?
— Jā, profesora kungs, tikai laimīgāk nekā jūs. Man gandrīz tūliņ laimējās patverties uz kādas peldošas saliņas.
— Uz saliņas?
— Jā, vai, labāk sakot, uz jūsu milzeņa narvaļa,
— Paskaidrojiet tuvāk, Ned.
— Es tūliņ sapratu, kāpēc mana harpūna nespēj to caururbt, bet atsitas pret tā ādu.
— Kāpēc tad, Ned, kāpēc?
— Tāpēc, profesora kungs, ka šis zvērs aizsargāts ar tērauda plāksnēm !
Nu man bij jāsaņem kopā visi prāti, jāatsvaidzina atmiņa un jākontrolē agrākie secinājumi.
Kanādieša pēdējie vārdi spēji saviļņoja manu prātu. Es steigšus pacēlos stāvus uz šās ūdenī pa pusei iegrimušās būtnes vai priekšmeta, kur mēs bijām patvērušies. Es tam piesitu ar kāju. Bez šaubām, tas bij ciets ķermenis, pilnīgi citāds nekā lielajiem jūras zīdītājiem.
Bet tās varēja būt arī kaula bruņas kā aizvēsturisko laikmetu dzīvniekiem, un tad man nāktos ierindot viņu zināmā rāpuļu amfībiju kārtā, pie bruņurupučiem vai aligatoriem.
Tomēr nē! Melnīgsnējā mugura, uz kuras es stāvēju, nebij zvīņaina, bet gludi pulēta. Ja tai piedauzīja, tā skanēja kā metāls, un, lai cik neticami tas arī izklausītos, likās — ko likās! — skaidri bij redzams, ka tā darināta no sakniedētām tērauda plāksnēm.
Šaubām te nebij vietas. Šis dzīvnieks, šis nezvērs un dabas fenomens, kas bij saviļņojis visas pasaules zinātniekus, uztraucis un izbiedējis abu pusložu jūrniekus, tas acīm redzamā un brīnišķā kārtā izrādījās par cilvēka rokas darinājumu.
Kāda teiksmaina, mitoloģiska dzīvnieka atradums mani nebūtu pārsteidzis vairāk. Ka daba spēj veidot brīnišķus
Mēs gulējām uz zemūdens kuģa muguras.
radījumus, tas viegli saprotams. Bet prāts apjūk, ja savām acīm redzat, ka cilvēks veidojis kaut ko pārdabisku un apbrīnojamu.
Taču nevarēja vairs šaubīties. Mēs gulējām uz zemūdens kuģa muguras, cik varēja spriest, uz milzīgas tērauda zivs. Neda Lenda ieskats par šo jautājumu jau bij pilnīgi noteikts. Mums ar Konselu atlika tikai pievienoties viņam.
— Bet tādā gadījumā, — es teicu, — šim kuģim taču ir kāds dzinēja mehānisms un cilvēki, kas to vada.
— Bez šaubām, — harpūnists atsaucās, — un tomēr visu to trīs stundu laikā, kamēr es atrodos uz šīs peldošās salas, neesmu manījis ne mazākās dzīvības zīmes.
— Vai tad šis kuģis nemaz nav kustējies?
— Nē, Aronaksa kungs. Viņš šūpojas viļņos, bet pats nekustas.
— Mēs taču neapšaubāmi zinām, ka kuģis spēj kustēties ārkārtīgi atri. Un, ta ka ši atruma attīstīšanai tam ir mehānisms un mehāniķi mašīnu vadībai, tad man šķiet — mēs esam glābti.
— Hm … — Neds Lends kā šaubīdamies noņurdēja.
Itin kā apstiprinot mūsu secinājumu, kaut kas sāka kult
ūdeni šā brīnišķā kuģa pakaļējā galā, kur droši vien tā dzinējam bij pierīkota skrūve, un tas sāka slīdēt uz priekšu. Mēs tikko paspējām uzrāpties tā augstākajā daļā, kura apmēram astoņdesmit centimetru pacēlās virs ūdens. Par laimi, kuģis nebrauca pārāk ātri.
— Kamēr tas uzturas horizontāli, — Neds Lends murmināja, — man nav nekas pretī. Bet, ja viņš iedomājas nolaisties dziļāk, es pat divus dolārus nedodu par savu ādu.