Kanādietis varēja sacīt vēl mazāk. Skaidrs, ka bij nepieciešams mēģināt sazināties ar tām būtnēm, kuras mājoja šajā mašīnā. Es sāku meklēt tā virspusē kādu spraugu, kādu paceļamo lūku vai, zinātniskā valodā runājot, ieeju un izeju cilvēkam. Bet kniežu rindas gar apšuvuma plākšņu malām bij vienmuļas un cieti piestiprinātas.
Pa to laiku arī mēness bij norietējis, un mēs atradāmies pilnīgā tumsā. Atlika tikai nogaidīt rītu, lai aplūkotu, kā iespējams iekļūt šā zemūdens kuģa iekšienē.
Tātad mūsu glābiņš bij atkarīgs no šo noslēpumaino kuģotāju iedomām — ja viņiem ienāktu prātā nolaisties dzīlē, mēs būtu pazuduši! Izņemot šo gadījumu, es nešaubījos, ka mums izdosies stāties ar viņiem sakaros. Patiešām, ja viņi paši nepagatavoja sev nepieciešamo gaisu, reižu reizēm viņiem bij jāpaceļas virs ūdens, lai atjaunotu elpojamās vielas krājumus. Bet tad katrā ziņā nepieciešama kāda sprauga, lai ārienes atmosfēra iekļūtu kuģī.
Uz kapteiņa Faraguta palīdzību un glābiņu mums it nepavisam vairs nebij ko cerēt. Mēs braucām projām uz rietumiem, lai gan ne pārāk ātri, tomēr man šķita — jūdzes divpadsmit stundā. Skrūves lāpstiņas vienmērīgi, ar matemātisku precizitāti šķēla ūdeni, reizēm uzšļākdamas augstu gaisā fosforiski spīdošas šļakatas.
Ap četriem rītā mūsu kuģa ātrums manāmi pieņēmās. Mēs tikai ar mokām noturējāmies šajā straujajā skrejā, viļņu apskaloti. Par laimi, Neds bija sataustījis plākšņu mugurā iestiprinātu lielu riņķi, un mēs cieši turējāmies pie tā.
Beidzot šī garā nakts bij pagājusi. Manā atmiņā visi šie pārdzīvojumi uzglabājušies nepilnīgi. Tikai viens sīkums palicis prātā. Viļņu un vēja aprimas mirkļos man vairākkārt šķita, ka dzirdu itin kā vāju, tālumā skanošu izklaidu akordu harmoniju. Kādu noslēpumu gan glabāja šis zemūdens kuģis, kuram izskaidrojumu meklēja visa pasaule? Kādas būtnes mājoja tajā? Ar kāda brīnišķa mehānisma palīdzību tas tik ātri varēja pārvietoties no vienas vietas uz otru?
Atausa diena. Mūs vēl ietīstīja rīta migla, bet ari tā sāka izklīst. Es patlaban biju sācis pamatīgāk izpētīt kuģa korpusu, kura augšējā daļā bij ierīkota it kā horizontāla platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.
— Velns un elle! — Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret. skanošo tērauda plāksni. — Atveriet taču, neviesmīlīgie kuģotāji!
Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bij grūti. Par laimi, kuģis mitējās grimt.
Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšaujamie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.
Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava drausmīgā kuģa iekštelpās.
MOBILIS IN MOBILE
Šī brutālā sagūstīšana notika zibeņātri, Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldošajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.
Tikko šaurā lūka virs_mums bij aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Ara gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs trapu. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Trapa galā atvērās kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.
Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomāties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis nejaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds samanāms pat vistumšākajā naktī.
Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu saVām dusmām.
— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mācījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, ka viņi vēl būtu kanibāli! Arī par to nevarētu brīnīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pretošos.
— Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! — Konsels rāmi iebilda. — Neuztraucieties priekšlaikus! Patlaban jau mēs vēl netiekam cepti.
— Cepti vēl ne! — kanādietis attrauca. — Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs! Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandīts, kurš mēģinās man piedurt roku …
— Neuztraucieties, Ned, — es mierināju harpūnistu, — un ar savu pārsteidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!
Taustīdamies es sāku virzīties uz priekšu. Bet jau pēc soļiem pieciem atdūros pret sakniedētu plākšņu sienu. Tad atkāpdamies sataustīju koka galdu ar vairākiem ķebļiem. Šī cietuma grīda bija apsegta ar biezu mašu, kas noslāpēja soļu troksni. Gludajās sienās nebij nekādas durvju vai logu pazīmes. Apstaigājis telpu no pretējās puses, Konsels piestājās man blakus, un tad mēs abi atgriezāmies kajītes vidū, kura varēja būt divdesmit pēdu gara un apmēram desmit pēdu plata. Ar visu savu garo augumu telpas griestus Neds Lends tomēr nevarēja aizsniegt.
Kāda pusstunda pagāja bez kādām pārmaiņām, tad šajā dziļajā tumsā piepeši atspīda ārkārtīgi spilgta gaisma. Mūsu cietumu apgaismoja tik negaidīti, ka es sākumā nemaz nevarēju skatīties. No spilgtuma un spēka es tūliņ pazinu elektrisko gaismu, ko zemūdens kuģis it kā fosfo- rescējošā veidā izplatīja ap sevi. Attaisījis pret savu gribu aizvērtās acis, es redzēju, ka gaisma plūst no nespodras puslodes kajītes griestu augstākajā vietā.