— Beidzot mēs te visu redzam skaidri! — Neds Lends iesaucās, pašaizsardzībai samiedzis saujā atvāztu nazi.
— Jā! — es atbildēju, viņu itin kā piezobodams. — Bet savu stāvokli mēs vēl nevaram pārredzēt.
— Nu, lai profesora kungs tikai mazliet paciešas! — piebilda mans nesatricināmais Konsels.
Spēji apgaismotajā kajītē es tagad varēju saredzēt pēdējos sīkumus. Bet vairāk te nebij kā tikai galds un pieci koka ķebļi. Neredzamās durvis droši vien bij hermētiski noslēgtas. Mēs nevarējām sadzirdēt ne tā vismazākā troksnīša. Šī kuģa iekšiene likās pilnīgi kā izmirusi. Nebij iespējams nojaust, Vai tas kustas vai izniris virs jūras līmeņa, vai nolaidies pašā dzīlē.
Bet gaišā puslode ne velti bij uzliesmojusi. Es biju pārliecināts, ka tūliņ ieradīsies kāds no kuģa ļaudīm. Ja jau gūstekņus nevēlas redzēt, kādēļ tad apgaismot viņu mītni?
Es nebiju alojies. Atskanēja aizšaujamo bultu troksnis, un pie mums ienāca divi. cilvēki.
Viens no tiem bij neliela auguma, spēcīgiem muskuļiem, platiem pleciem, robustiem locekļiem, lielu galvu, melniem, kupliem matiem, lielām ūsām, spriganu un caururbjošu skatienu. Visā viņa augumā bij manāms tas dien- vidnieciskais žirgtums, kas tik raksturīgs Francijas Pro- vansas iedzīvotājiem.
Didro pareizi teicis, ka cilvēka kustībās izpaužas viņa raksturs. Šis nelielais cilvēks bij tam skaidrs pierādījums. Varēja nojaust, ka viņa valodā būs dzirdami svešādu izlokšņu vārdi un salīdzinājumi. Starp citu, es tomēr neņemos to droši apgalvot, jo viņš runāja man pilnīgi nesaprotamā valodā.
Otrs ienācējs pelna sīkāku raksturojumu. Dižo fiziono- mistu Grasiolas vai Engela māceklis tā sejā lasītu kā atvērtā grāmatā. Es pirmajā acumirklī uztvēru viņa galvenās īpašības: pašpārliecību, jo galva pašapzinīgi slējās pāri plecu puslokam un melnās acis raudzījās ar saltu noteiktību un nosvērtību, ko pauda pabālās, lai gan iede- gušās ādas krāsa, enerģiju, kas bij redzama viņa acu plakstu straujajā kustībā, un, beidzot, drošsirdību, jo dziļie elpas vilcieni liecināja par lielu dzīvības spēku.
Piezīmēšu vēl, ka šis cilvēks bij lepns, ka viņa rāmajās, bet stingrajās acīs atstarojās dziļas domas un ka tas viss kopā, kā arī ievērojot sejas izteiksmes un kustību pilnīgu saskaņu, pēc zinātnieku fizionomistu atziņas, norādīja šā cilvēka rakstura dziļu patiesīgumu.
Viņa klātbūtnē es neviļus sāku justies drošāks un cerēju izmantot mūsu nejaušo satikšanos.
Skaidri nebij pasakāms, vai šim cilvēkam piecdesmit vai tikai trīsdesmit pieci gadi. Viņam bij slaids augums, plata piere, taisns deguns, pareizi veidota mute, lieliski zobi, smalkas, slaidas rokas, hiromantu valodā runājot, — nepārprotami psihiskas, cienīgas kalpot kvēlai dvēselei. Bez šaubām, tas bij vispilnīgākā tipa cilvēks, kādu man jebkad gadījies sastapt. Vēl viens raksturīgs sīkums: viņa patālu stāvošās acis ar vienu skatienu varēja aptvert gandrīz ceturtdaļu horizonta. Vēlāk es dabūju pārliecināties, ka šo īpašību pastiprināja redzes asums, vēl skad- rāks nekā Nedam Lendam. Kad šis nepazīstamais lūkojās uz kādu priekšmetu, viņa uzacis saraucās, platie acu plaksti it kā samiedzās un • tādā kārtā sašaurināja aptveramo redzes loku. Kas par skatienu! Kā tas palielināja attālumā šķietami sīkos priekšmetus! Kā tas ieurbās jūsu būtnē līdz pašai dvēselei! Kā izspiedās cauri mūsu acīm nepieejamiem ūdens slāņiem un aptvēra visdziļākās jūras dzīles!
Abiem nepazīstamajiem galvās bij jūras ūdra ādas cepures, kājās roņādas zābaki, mugurā neparasta auduma apģērbi, kuri izcēla auguma līnijas un ļāva kustībām pilnīgu brīvību.
Slaidākais no viņiem abiem, acīm redzami — kuģa pavēlnieks, ne vārda neteikdams, aplūkoja mūs ārkārtīgi uzmanīgi. Tad, pret savu pavadoni pagriezies, parunājās ar to man gluži svešā valodā. Tā bij kāda skanīga, harmoniska, lokana izloksne ar dažādi akcentētiem patskaņiem.
Otrs par atbildi palocīja galvu un atteica divi trīs pilnīgi nesaprotamus vārdus. Tad viņa jautājošais skatiens pavērsās tieši uz mani.
Skaidrā franču valodā es tam pateicu, ka viņu izloksne man pilnīgi sveša. Bet viņš, kā likās, nesaprata mani, un stāvoklis jau kļuva diezgan neērts.
— Vai profesora kungs nepastāstītu viņiem mūsu piedzīvojumus? — Konsels man ieteica. — Varbūt šie kungi dažus vārdus no tiem sapratīs.
Es arī sāku stāstīt par mūsu kļūmainajiem piedzīvojumiem, katru balsienu skaidri uzsvērdams un neviena sīkuma neizlaizdams. Mūsu vārdus un amatus es viņiem nosaucu visos locījumos un svinīgi stādīju priekšā profesoru Aronasku, viņa sulaini Konselu un vaļu mednieku, harpūnistu Nedu Lendu.
Cilvēks ar rāmajām, maigajām acīm klausījās mierīgi, pat laipni, pie tam visai uzmanīgi. Bet neviens vaibsts viņa sejā nerādīja, ka viņš būtu ko sapratis. Kad es biju beidzis, viņš neteica ne vārda.
Atlika vēl pamēģināt angļu valodā. Varbūt viņi sapratīs to, jo angļu valoda pazīstama gandrīz visā pasaulē. Es tajā, tāpat kā vācu valodā, pratu gan pietiekami labi lasīt, nevis tekoši runāt. Lai saprastos, tas te bij nepieciešams.
— Tagad jūsu kārta, — es teicu harpūnistam. — Kravājiet laukā savas valodas krājumus un runājiet labāk, nekā anglosakši jebkad runājuši, — papūlieties gūt labākas sekmes!
Neds nebij lūdzams un sāka no gala manu stāstu, ko es tikai pa daļai sapratu. Saturs gan bij tas pats, bet forma pavisam citāda. Kanādietis, būdams ļoti strauja rakstura, runādams stipri žestikulēja. Skarbiem teicieniem viņš žēlojās par to, ka te ieslodzīts, un atsaucās uz savām cilvēka tiesībām, vaicāja, uz kāda likuma pamata viņu šeit turot, pieminēja habeas corpus,1 piedraudēja saukt patvarīgos arestētājus pie atbildības, kliedza, žestikulēja un beidzot ar izteiksmīgu mājienu lika saprast, ka mēs mirstam aiz izsalkuma.