Tas bij pilnīgi pareizi, tikai mēs to bijām gandrīz pavisam piemirsuši.
Par lielu pārsteigumu, harpūnistam nebij vairāk panākumu kā man. Mūsu apmeklētājiem ne acu skropstas neparaustījās. Skaidri redzams — viņi nesaprata ne Arago, ne Faradeja[6] valodu.
Izsmēlis visu savu filoloģisko zināšanu avotus, es biju pavisam apmulsis un nezināju vairs ko iesākt, bet tad Konsels teica:
— Ja profesora kungs man atļauj, es viņiem to pašu pastāstīšu vāciski.
— Kā? — es iesaucos. -— Tu proti vāciski?
— Kā ikviens flāms, ja profesora kungam nav iebildumu.
— Gluži otrādi — tas man tieši pa prātam. Laid tik vaļā, mīļo zēn!
Un Konsels savā rāmajā balsī pa trešam lāgam pārstāstīja mūsu raibos un kļūmīgos piedzīvojumus. Bet, par spīti viņa elegantajai un skaisti akcentētajai valodai, stāstījumam nebij ne mazākā panākuma.
Tad pilnīgi bezizejas stāvoklī es mēģināju sakopot visu, kas man bij palicis atmiņā no skolas gadiem, un sāku mūsu stāstu latīņu valodā. Cicerons aizspiestu ausis un aizdzītu mani virtuvē. Bet patlaban es darīju, ko pratu. Iznākums atkal bij tas pats.
Pēc šī pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma abi nepazīstamie apmainīja dažus vārdus savā neizprotamajā valodā un aizgāja projām, nenovēlējuši mums pat kādu uzmundrinošu žestu, kas saprotams visas pasaules tautām. Durvis atkal noslēdzās.
— Tā ir nekaunība! — Neds Lends kliedza vai divdesmito reizi. — Iedomājieties! Ar viņiem runā franciski, angliski, vāciski un latīniski, bet šiem mūlāpiem nav ne tik daudz pieklājības kā atbildēt!
— Apmierinieties, Ned, — es pierunāju sadusmoto har- pūnistu. — Ar niknumu nekas nav panākams.
— Bet iedomājieties, profesora kungs, — atsaucās mūsu uztrauktais biedrs, — mēs taču šajā dzelzs būrī pavisam nomirsim badā!
— Nu, — ieminējās Konsels, — ar filozofiju var turēties vēl labu laiku.
— Mīļie draugi, — es teicu, — nevajag padoties izmisumam. Esam taču bijuši vēl ļaunākos apstākļos. Man par patiku, nespriediet pārsteidzīgi par šā kuģa kapteini un viņa ļaudīm.
— Mans spriedums skaidrs, — atcirta Neds Lends. — Tie ir nelieši…
— Nu, labi! Bet — no kādas zemes?
— No neliešu zemes.
— Labais Ned, tā zeme uz kartes vēl nav noteikti apzīmēta, un es galvoju, ka šo abu nepazīstamo tautība ir grūti nosakāma! Tie nav ne angļi, ne franči, ne vācieši — tas ir viss, ko te var sacīt. Tomēr tik daudz es varu liecināt, ka šis kapteinis un viņa palīgs dzimuši zemajos platuma grādos — viņiem piemīt kaut kas dienvidnie- cisks. Bet, vai viņi ir spānieši, turki, arābi vai indieši, to pēc viņu fizioloģiskā tipa nevar nosacīt. Par viņu valodu jāteic, ka tā ir pilnīgi nesaprotama.
— Nelaime tā, ka nezinām visas valodas, — Konsels prātoja, — vai arī — ka visiem nav vienas kopējas valodas.
— Tas viss te nekā nepalīdzētu! — Neds Lends atsaucās. — Vai tad jūs neredzat, ka šiem cilvēkiem izgudrota pašiem sava valoda, lai dzītu izmisumā tos, kas prasa ēst. Bet vai tad visas pasaules malās nav zināms un saprotams, ko nozīmē atvērt muti, kustināt žokļus, aplaizīt lūpas un paklabināt zobus? Vai Kvebekā, Paumotu salās,. Parīzē un pie antipodiem tādējādi neizteic vienu un to pašu — «Es esmu izsalcis! Dodiet man ēst!»?
— Jā, — piebilda Konsels, — gadās jau arī tik neinteliģenti cilvēki!
Viņam šos vārdus runājot, durvis atkal atvērās. Kāds kuģa kalpotājs atnesa mums apģērbus — jūrnieku kamzoļus un bikses; es nevarēju pateikt, no kādas drēbes tās īsti šūtas. Pasteidzos apģērbties, biedri sekoja manam piemēram.
Pa to laiku kalpotājs — mēms, varbūt arī kurls — bij sakārtojis galdu un nolika tur traukus trim personām.
— Tas ir prātīgi, ■— Konsels sprieda, — un sola mums labas izredzes.
— Nu! — purpināja mūžam sapīkušais harpūnists.
— Nezin ar kādu velnu mūs te pacienās? Ar bruņurupuču aknām, haizivs filē vai roņa bifšteku!
— To mēs redzēsim! — Konsels atteica.
Sudraba vākiem apsegtās bļodas bij kārtīgi saliktas uz galdauta, un mēs sēdāmies klāt. Acīm redzot, mums te bij darīšana ar civilizētiem cilvēkiem. Ja pār mums neplūstu elektriskā gaisma, es iedomātos, ka atrodos Liverpūles «Ādolfi» viesnīcas vai Parīzes «Grand Hotel» ēdamistabā. Tomēr man jāaizrāda, ka uz galda pilnīgi trūka maizes un vīna. Ūdens bij tīrs un svaigs, bet tieši tas Nedam Lendam vismazāk gāja pie sirds. Starp pasniegtajiem ēdieniem bij dažādas labi pagatavotas zivis, bet citās bļodās saliktos gardos ēdienus es nevarētu vārdā saukt, ne arī noteikt, vai tie gatavoti no augu vai no dzīvnieku valsts produktiem. Galds vispār bij klāts eleganti un ar smalku gaumi. Ikkatram daiktam — karotei, nazim, dakšiņai, šķīvim — iegravēts burts un puslokā ap to šāda veida uzraksts:
Mobilis in mobile N
Kustošais kustošajā! Šī devīze droši vien raksturo pašu šo zemūdens laivu — ja «in» tulko ar «iekš», nevis ar «uz». Burts «N» katrā ziņā ir šīs mīklainās personas — jūras dzelmes valdītāja vārda iniciālis.
Neds ar Konselu neko daudz negudro ja. Viņi ēda bez žēlastības, un es arī nepaliku iepakaļ. Vispār es biju pārliecināts, ka par savu likteni mums nav ko baidīties un ka namatēvs mūs te nenomērdēs badā.
Tomēr visam šajā pasaulē pienāk beigas — pat piecpadsmit stundu neēdušu cilvēku izsalkumam. Ēstgribu apmierinājuši, mēs sajūtām nepārvaramu vēlēšanos gulēt. Tā bij dabiska reakcija pēc bezgalīgi garās nakts, kad mums nācās cīnīties ar nāvi.
— Patiešām, es tagad labi izgulēšos, — Konsels ieminējās.
— Bet es jau guļu, — Neds Lends atsaucās.
Abi mani biedri izstiepās uz kajītes grīdsegas un tūliņ aizmiga cietā miegā.
Es tikai pamazām ļāvos neatvairāmajai miega varai. Pārāk daudz domu drūzmējās manās smadzenēs, pārāk