Abi mani biedri tūliņ aizmiga ciešā miegā.
daudz neatrisināmu jautājumu, pārāk daudz iedomu un ainu labu laiku turēja manas acis pusviru. Kur īsti mēs atrodamies? Kāds svešs spēks mūs nes? Es jutu vai, mazākais, iedomājos sajūtam, ka mēs nonirstam visdziļākajās jūras dzīlēs. Mani apsēda mocoši rēgi. Es iedomājos šajos noslēpumainajos dziļumos redzam nepazīstamus dzīvniekus, bet pats šis zemūdens kuģis šķita piederam pie tās pašas dzimtas, tikpat dzīvs un kustīgs kā tie, tikpat drausmīgs … Tad pamazām uztrauktās smadzenes norima, manu iztēli pārmāca, snauda, līdz beidzot es iegrimu smagā miegā.
IX
NEDS LENDS DUSMOJAS
Nezinu, cik ilgi mēs bijām gulējuši, bet laikam gan daudzas stundas, jo jutāmies pilnīgi atspirguši no sava noguruma. Es atmodos pirmais. Mani biedri vēl nebij pakustējušies, bet gluži kā miruši gulēja, kaktā izstiepusies.
Ar pūlēm piecēlies no diezgan cietās guļas vietas, es jutu, ka galva man skaidra un prāts možs. Tad es ņēmos pamatīgi aplūkot mūsu kajīti. Tajā nekas nebij mainījies. Cietums joprojām palika cietums un ieslodzītie — cietumnieki. Tikai kalpotājs, mums guļot, bij nokopis galdu. Bet nekas nerādīja, ka mūsu stāvoklis drīzumā varētu mainīties, un es sev nopietni vaicāju — vai patiešām mums nolemts uz visiem laikiem palikt šajā būrī?
Tādas izredzes mani nomāca jo vairāk tāpēc, ka smadzenes bij brīvas no vakarnakts apsēšņiem, bet krūtis jutu savādi sažņaugtas. Elpot nācās grūti. Tur bij vainīgs sasmakušais gaiss. Lai gan telpa bij diezgan prāva, tomēr mēs, acīm redzot, bijām patērējuši lielāko daļu skābekļa. Patiešām, katrs cilvēks stundas laikā izlieto tik daudz skābekļa, cik tā atrodas simts litros gaisa, un šis gaiss, piesātināts ar apmēram tikpat daudz izelpotās ogļskābes, kļūst pavisam nelietojams.
Bij nepieciešams atjaunot gaisu mūsu cietumā un, bez šaubām, arī visās pārējās zemūdens kuģa telpās.
Te man uzmācās viens jautājums. Kā šādā gadījumā rīkojas kuģa kapteinis? Vai viņš to izdara ķīmiskā ceļā, ar karsēšanas palīdzību piegādādams skābekli no Bertolē sāls un iznīcinādams ogļskābi ar kālija hlorīdu? Bet tādā kārtā viņam nepieciešams zināms sakars ar sauszemi, lai no turienes iegūtu šai operācijai nepieciešamās vielas. Vai varbūt viņš vienkārši zem liela spiediena uzkrāja gaisu rezervuāros un no turienes to pēc vajadzības izlietoja saviem ļaudīm? Varbūt. Bet var arī būt, ka viņš lietoja ērtāku, ekonomiskāku un, taisnību sakot, arī ticamāku līdzekli, likdams kuģim kā vaļveidīgam dzīvniekam pacelties virs ūdens un atjaunot gaisa krājumu divdesmit četru stundu vajadzībai. Lai nu kāda būtu viņa metode, bet man likās nepieciešams to bez vilcināšanās laist darbā.
Man nācās elpot arvien ātrāk un ātrāk, lai iesūktu šo pašu mazumiņu skābekļa, kas vēl palicis šajā kajītē. Bet tad piepeši mani atsvaidzināja tīra, pēc sāļainiem iz- tvaikojumiem smaržojoša gaisa strāva. Tas bij dzīvinošais joda piesātinātais gaiss! Plaši atvēru muti, plaušas kāri iesūca svaigo gaisa strāvu. Tai pašā mirklī es manīju kuģi it kā sagrīļojamies, it kā viegli, bet jūtami pašūpojamies. Kuģis, šis dzelzs plākšņu briesmonis, acīm redzot, pacēlās okeāna virspusē, lai līdzīgi valim atvilktu elpu. Tagad man bij pilnīgi skaidrs kuģa ventilācijas veids.
Pilnu krūti ieelpodams tīro gaisu, es acīm meklēju to spraugu, to «gaisa vadu», kas mums pieplūdināja šo glābēju strāvu. Man arī izdevās to saskatīt. Virs durvīm bij atvērts ventilatora caurums, un pa to ieplūda svaigā strāva, atjaunodama izsīkušo kajītes gaisu.
Tikko es biju galā ar savu novērojumu, kad Neds un Konsels gandrīz reizē pamodās no atsvaidzinošās pūsmas iespaida. Viņi izberzēja acis, izstaipīja rokas un acumirklī bij kājās.
— Vai kungs labi izgulējās? — Konsels ar savu parasto pieklājību vaicāja.
— Ļoti labi, mīļais, — es atbildēju. — Un jūs, meistar Ned Lend?
— Pilnīgi, profesora kungs. Nezinu, vai nemaldos, bet man liekas, it kā es ieelpotu jūras gaisu.
Jūrnieks tur nevarēja maldīties, es pastāstīju kanādietim, kas bij noticis, kamēr viņš gulēja.
— Labi! — viņš noteica. — Tagad pilnīgi saprotami tie svilpieni, kurus mēs dzirdējām, kad šķietamais nar- valis atradās «Ābrama Linkolna» tuvumā.
— Jā, meistar Lend, tā ir viņa elpošana!
— Tikai, Aronaksa kungs, man nav nekādas jēgas, cik tagad varētu būt pulkstenis un vai nav jau pusdienas laiks.
— Pusdienas laiks, mans cienījamais harpūnist? Sakiet labāk — brokastlaiks, jo mēs esam gulējuši kopš vakardienas rīta.
— Tātad izrādās, ~ Konsels iebilda, — ka esam nogulējuši divdesmit četras stundas no vietas.
— Tā man šķiet, — es teicu.
— Es nestrīdēšos ar jums, — Neds Lends sacīja. — Bet, vienalga, pusdienas vai brokastis, tikai apkalpotājam būtu laiks atkal ierasties un atnest mums vai nu brokastis, vai pusdienas,
— Brokastis un pusdienas, — Konsels pārlaboja.
— Pareizi, — kanādietis piekrita. — Mums ir tiesības uz diviem ēdieniem, un es no savas puses centīšos parādīt pienācīgu godu abiem.
— Nu, pagaidīsim, Ned, — es teicu. — Pēc visām zīmēm spriežot, šiem svešajiem nav nodoma mērdēt mūs badā, jo pretējā gadījumā vakardienas mielasts būtu nevietā.
— Ja tikai mūs pašus negrib uzbarot cepetim! — Neds attrauca.
— Es tam nepiekrītu, — es atsaucos. — Mēs nebūt neesam krituši kanibālu nagos.
— Vienai reizei nav nekādas nozīmes, — kanādietis nopietni atbildēja, — Kā lai zina, vai šiem cilvēkiem sen jau nav apsīkuši svaigas gaļas krājumi, un tādā gadījumā trīs tik labi noauguši un pilnīgi veselīgi cilvēki kā profesora kungs, viņa sulainis un es …
— Atmetiet tādas iedomas, Lend, — es pārtraucu har- pūnistu, — un vispār sargieties sanīsties ar mūsu saimniekiem, jo tas mūsu stāvoklim var nākt tikai par ļaunu.