Выбрать главу

—    Lai nu šā vai tā, — harpūnists atcirta, — tomēr man velnišķi gribas ēst, bet brokastis un pusdienas, vēl ne­rādās.

—   Meistar Lend, — es pastāvēju uz savu, — lūkojiet piemēroties šejienes iekārtai. Man šķiet, mūsu vēderi aizsteigušies priekšā pavāra pulkstenim.

—   Tad saskaņosim tos ar pavāra pulksteni, — Konsels mierīgi piezīmēja.

—       Es jūs pazīstu, draugs Konsel, — kanādietis errīgi attrauca. — Jūs saudzējat savu žulti un nervus. Vienmēr tikai rāmi. Jūs būtu ar mieru ari neēdis sacīt paldies un drīzāk nomirt badā nekā sūdzēties!

—   Bet kāds labums sūdzēties? — Konsels vaicāja.

—   Tāds, ka tomēr dabū atvieglot sirdi! Arī tas jau ko nozīmē. Un, ja šie pirāti — es viņus godinu par pirātiem aiz pieklājības, negribēdams strīdēties ar profesora kungu, kas nevēlas, ka viņus sauc par kanibāliem, — ja šie pirāti iedomājas, ka es te sēdēšu un slāpšu nost šajā būri, kur viņi ieslodzījuši mani, un tie nedabūs dzirdēt, ar kādiem lāstiem es viņus pamielošu, tad viņi maldās! Vai jūs do­mājat, ka viņi mūs vēl ilgi turēs šajā dzelzs kastē?

—   Patiesību sakot, es zinu tikpat maz kā jūs, draugs Lend.

—   Nu, bet kā jums šķiet?

—    Man liekas, aiz nejauša gadījuma mēs esam atklājuši lielu noslēpumu. Un, ja šī kuģa ļaudīm no svara paglabāt šo noslēpumu un ja šīs intereses viņiem vairāk vērtas nekā triju cilvēku dzīvības, tad mūsu eksistence ir stipri apdraudēta. Pretējā gadījumā šis nezvērs, gluži tāpat kā viņš mūs norija, mūs atkal izmetīs pasaulē, ko apdzīvo tādi paši cilvēki kā mēs.

—    Kaut viņš tikai nepiedalītu mūs saviem pārējiem kalpotājiem, bet atstātu tāpat, — Konsels noteica.

—   Līdz tam laikam, — Neds Lends papildināja, — ka­mēr kāda fregate, ātrāka un stiprāka par «Ābramu Lin- kolnu», nesagūstīs šo slepkavu perēkli un visu bandu kopā ar mums nepavilks pie sava lielā masta pēdējo reizi ieelpot svaigu gaisu.

—    Labi teikts, meistar Lend, — es piebildu. — Bet, cik man zināms, līdz šim viņi vēl nav nākuši pie mums ar tādiem priekšlikumiem. Tāpēc velti gudrot, ko mēs da­rītu tādā gadījumā. Es atkārtoju: nogaidīsim, apsvērsim visus apstākļus, bet nesāksim nekā, jo nekas jau arī nav darāms.

—    Gluži otrādi, profesora kungs! — harpūnists tiepās. — Ja negribam ļaut, lai mūs nobendē, mums katrā ziņā kas jādara.

—   Nu, bet kas tad, meistar Lend?

—   Jāmēģina izglābties.

—   Grūti jau nākas, izbēgt no sauszemes cietuma, bet izglābties no zemūdens cietuma man liekas pavisam ne­iespējami.

—    Nu, Ned, — Konsels jautāja, — ko jūs varat atbil­dēt profesora kungam? Es negribu ticēt, ka amerikānim jebkādā, gadījumā pietrūktu padoma!

Redzami apjucis, harpūnists klusēja. Izbēgt tādos ap­stākļos, kādos atradāmies, bij pilnīgi neiedomājami. Bet kanādietis ir pa pusei francūzis, un Neds Lends to labi pierādīja ar savu atbildi.

—    Tātad, Aronaksa kungs, — viņš atsāka pēc brīža pārdomām, — jūs nevarat vis iedomāties, kas jādala cil­vēkam, kurš nespēj izbēgt no sava cietuma?

—   Nē, mans draugs.

—   Bet tas taču ir visai vienkārši. Viņam jāierīkojas pēc iespējas ērtāk turpat.

—    Patiešām! — Konsels iesaucās. — Labāk tad palikt kuģī nekā atrasties zem tā vai virs tā.

—   Bet tikai pēc tam, kad izmests laukā cietuma priekš­nieks, sargi un slēdzēji, — Neds Lends piebilda.

—   Kā, Ned? Jūs nopietni domājat sagrābt šo kuģi?

—   Ļoti nopietni, — kanādietis atteica.

—   Tas nav iespējams!

—    Kāpēc gan ne, kungs? Jāpalaižas tikai uz izdevīgu gadījumu, un tad es neredzu, kas mūs varētu aizkavēt veikt savu nodomu. Viņu šajā mašīnā nebūs vairāk par divdesmit cilvēkiem, un tie, es domāju, nespēs vis atsist divus frančus un vienu kanādieti.

Labāk jau bij harpūnista projektus pieļaut nekā strī­dēties ar viņu. Un tāpēc es tikai iebildu:

—    Nogaidīsim to gadījumu, meistar Lend, un tad jau redzēsim. Bet līdz tam, es lūdzu, savaldiet savu nepa­cietību. Te jārīkojas tikai ar viltību, un ar savu pārstei­dzību jūs nekā nevarat līdzēt. Apsolieties, ka, pārāk ne- skaizdamies, padosieties mūsu liktenim.

—    To es jums apsolos, profesora kungs, — Neds at­teica ne visai pārliecinošā balsī. — Neviens lamu vārds nenāks pār manām lūpām, neviens rupjš žests nenodos mani, lai arī mūsu ēdināšana nenotiktu vēlamā kārtībā.

—   Neaizmirstiet savu solījumu, — es piezīmēju kanā­dietim.

Ar to mūsu diskusija tika nobeigta, un mēs katrs par sevi nodevāmies savām domām. Atzīstos, ka, par spīti vi­siem kanādieša apgalvojumiem, es šajā ziņā neloloju ne­kādas cerības. Es neticēju tādiem izdevīgiem gadījumiem, par ko Neds Lends bij runājis. Tik izveicīgi vadītam zemūdens kuģim bij vajadzīgs liels skaits ļaužu, un cīņas gadījumā mēs varējām būt vājākā puse. Bet vispirms tad jābūt brīviem, un mēs taču nebijām tādi. Es pat neredzēju nekāda ceļa, kā izkļūt no šīs hermētiski noslēgtās dzelzs kajītes. Jau tāpēc vien, ka šim dīvainajam kapteinim ne­apšaubāmi glabājams kāds noslēpums, viņš neļaus mums brīvi staigāt pa klāju. Un tad — vai viņš varmācīgā kārtā lūkos atsvabināties no mums vai arī kādu dienu izmetīs mūs kādā neapdzīvotā zemes stūrī? Tas nebij uzminams. Visas šīs hipotēzes bij pieņemamas, un tikai tā harpūnists varēja cerēt atgūt brīvību.

Es nomanīju — jo Neds Lends vairāk domāja, jo pik­tāks viņš kļuva. Bij dzirdams, ka. arvien skaļāki lāsti laužas pār viņa lūpām un žesti atkal sāka kļūt draudoši. Viņš pietrūkās kājās, skraidīja kā satraukts zvērs pa krātu, spārdīja sienu ar kāju un dauzīja ar dūri. Bet laiks aizritēja, izsalkums atkal lika sevi smagi just, apkalpo­tājs nerādījās. Ja viņiem bij labi nodomi ar mums, tad pārāk ilgi viņi aizmirsa, ko esam pārdzīvojuši slīkstot.