Sava tukšā, veselīgā vēdera krampju mocīts, Neds Lends uzbudinājās arvien vairāk un vairāk. Par spīti viņa dotajam vārdam, es sāku baidīties eksplozijas, ja viņam tagad gadītos sastapt kādu no kuģa ļaudīm.
Divu stundu laikā kanādieša dusmas vēl pieauga. Viņš sauca, viņš kliedza, bet velti. Dzelzs plākšņu durvis bij kurlas. Es nedzirdēju ne to vismazāko troksnīti šā kuģa iekšienē — tas likās pilnīgi izmiris. Viņš stāvēja uz vietas, citādi es būtu manījis, kā dreb kuģa korpuss, skrūvēm griežoties. Bez šaubām, ūdens bezdibeņos nogrimis, tas vairs nepiederēja zemei. Šausmas pārņēma šajā drūmajā klusumā.
Es nedrīkstēju domāt par to, cik ilgi mums nāksies palikt karcerī, vientuļi ieslodzītiem. Cerības, kas bij pamodušās, satiekoties ar kapteini, pamazām izgaisa. Šī cilvēka laipnais skatiens, viņa augstsirdīgā seja un cēlā izturēšanās — viss man zuda no atmiņas. Es iedomājos šo noslēpumaino personu tādu, kādai tai nenovēršami jābūt, — cietsirdīgu un nežēlīgu. Es jutu, ka šis cilvēks dzīvo ārpus cilvēces, nav pieejams nekādai līdzcietībai, nepielūdzams cilvēku ienaidnieks; pret cilvēkiem, šķiet, viņš jūt nesamierināmu naidu.
Bet vai šis cilvēks patiešām grib, lai mēs aizejam bojā šajā šaurajā cietumā ieslodzīti, pakļauti visiem bada trakuma radītajiem briesmīgajiem vilinājumiem? Šī šausmīgā doma uzmācās ar neatvairāmu spēku, iedomas varā es itin kā slīgu drausmīgā nebūtībā. Konsels palika mierīgs. Neds Lends rēca.
Šajā acumirklī ārā atskanēja troksnis. Soļi dunēja uz metāla platēm. Aizšaujamie tika atvilkti, atkal parādījās kalpotājs.
lekāms es paspēju aizkavēt, kanādietis pielēca nelaimīgajam klāt, nogāza to zemē un sagrāba aiz rīkles. Kalpotājs likās noslāpstam šajos briesmīgajos žņaugos.
Konsels piesteidzās un mēģināja atraut harpūnista rokas no gandrīz noslāpētā upura, es metos viņam palīdzēt, bet piepeši mani pienagloja uz vietas vārdi, izteikti franču valodā:
— Palieciet mierā, meistar Lend, un arī jūs, profesor, uzklausiet mani!
x
JŪRAS CILVĒKS
Runāja kuģa kapteinis.
Izdzirdis šos vārdus, Neds Lends tūliņ pietrūkās kājās. Kalpotājs tikko dzīvs pēc kunga dotās zīmes grīļodamies aizgāja. Kapteiņa vara uz kuģa, acīm redzot, bij tik liela, ka šis cilvēks nekādi neizrādīja savas dusmas, ko, bez šaubām, juta pret kanādieti. Konsels — negribot ieinteresēts — un'es — apstulbis — abi klusi gaidījām, kā tas viss īsti beigsies.
Pret galda stūri atspiedies, rokas sakrustojis, kapteinis cieši mūs uzlūkoja. Vai viņš vilcinājās runāt? Varbūt viņš nožēloja franču valodā teiktos vārdus? Tas arī bij ticams.
Pēc klusuma brīža, ko traucēt mums nevienam nenāca ne prātā, viņš atkal ierunājās:
— Kungi, — viņš teica rāmā, bet pārliecinošā balsī, — es runāju tikpat labi franciski, angliski, vāciski un latīniski. Es būtu varējis atbildēt jums jau mūsu sastapšanās pirmajā brīdī, bet vispirms gribēju iepazīt jūs un sevī visu apsvērt. Jūsu četrkārtējais, saturā vienādais stāsts mani pārliecināja, ka jūs runājat patiesību. Tagad es zinu, ka gadījums savedis mani kopā ar Pjēru Aro- naksa kungu, Parīzes muzeja dabzinātņu profesoru, kas sūtīts uz ārzemēm zinātnisku pētījumu nolūkos. Ar viņa sulaini Konselu un kanādieti Nedu Lendu, Amerikas Savienoto Valstu flotes fregates «Ābrams Linkolns» har- pūnistu.
Es palocījos piekrizdams. Kapteinis man neuzstādīja nekādu jautājumu, tātad arī atbilde nebij vajadzīga. Viņš runāja pilnīgi brīvi un bez mazākās izloksnes. Viņa teikumi bij skaidri, atsevišķie vārdi pareizi un visa runa ārkārtīgi veikla. Tomēr es viņā nejutu tautieti.
Viņš atsāka atkaclass="underline"
— Jūs, kungi, droši vien domāsiet, ka es pārāk ilgi esmu vilcinājies jūs še otrreiz apmeklēt. Bet tas tāpēc, ka, pārliecinājies par jūsu stāstu patiesību, es tomēr gribēju visu rūpīgi apsvērt, lai zinātu, kā pret jums izturēties. Ilgu laiku es šaubījos. Visnepatīkamākais gadījums jūs savedis kopā ar cilvēku, kas pilnīgi aizgājis no pasaules. Jūs esat ieradušies traucēt manu parasto dzīvi…
— Pašiem negribot, — es iebildu.
— Negribot? — svešais atsaucās mazliet paceltā balsī. — Vai gan «Ābrams Linkolns» negribot meklēja mani pa visām jūrām? Vai gan negribot jūs braucāt uz šīs fregates? Vai gan negribot jūsu lodes trāpīja manu kuģi? Vai gan negribot Neds Lends meta uz mums savu harpūnu?
Šajos vārdos es sadzirdu aizturētas dusmas. Bet pret šiem apvainojumiem bij viegla atbilde.
— Mans kungs, — es teicu, — jums droši vien nebūs zināms, kādi strīdi par jums notiek Amerikā un Eiropā. Jūs nezināt, kā sadursmes gadījumi ar jūsu zemūdens kuģi saviļņo visu prātus abās pasaules daļās. Es negribu jūs apgrūtināt ar tām neskaitāmajām hipotēzēm, ar kurām mēģina izskaidrot šo mīklaino noslēpumu, ko jūs vienīgais zināt. Bet to es jums varu teikt, ka, vajādams jūs līdz vistālākajām Klusā okeāna nomalēm, «Ābrams Linkolns» domājās vajājam kādu iznīcināmu jūras nezvēru.
Viegls smaids pārlidoja pār kapteiņa seju. Tad viņš teica rāmā balsī:
— Aronaksa kungs, vai varat apgalvot, ka jūsu fregate nebūtu šāvusi uz zemūdens kuģi tāpat kā uz jūsu minēto nezvēru?
Šis jautājums mani apmulsināja,- jo es zināju labi, ka kapteinis Faraguts nebūtu vilcinājies šaut ari uz zemūdens kuģi. Viņš būtu turējis par savu pienākumu to iznīcināt tāpat kā bīstamo narvali.
— Jūs sapratīsiet, kungi, — svešais turpināja, — ka man bij tiesības uzskatīt jūs par saviem ienaidniekiem.