Es neliegšos, kapteiņa vārdi atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es biju paļāvies savai vājībai un uz mirkli aizmirsis, ka visbrīnišķīgāko ainu pieredze taču neatsver pazaudēto brīvību. Bet šā smagā jautājuma atrisināšanu es atstāju nākotnei. Pagaidām es tikai atteicu:
— Kapteiņa kungs, ja arī jūs esat sarāvis sakarus ar cilvēci, es tomēr ceru, ka visas cilvēciskās jūtas nebūsiet atmetis. Mēs neaizmirsīsim, ka esam slīcēji, kurus jūs
žēlsirdīgi paglābāt uz sava kuģa. Par sevi pašu varu teikt tikai to — ja zinātniskās intereses var atsvērt brīvības zaudējumu, tad mūsu sastapšanās man ir liels ieguvums.
Biju gaidījis, ka kapteinis spiedīs man roku par mūsu norunas apstiprinājuma zīmi. Bet viņš to nemaz nedomāja darīt. Es to nožēloju viņa vietā.
— Atļaujiet man vēl beidzamo jautājumu, — es teicu, redzēdams, ka šis noslēpumainais cilvēks grasās aiziet.
— Runājiet, profesora kungs!
— Kā lai es jūs saucu?
— Jums es esmu tikai kapteinis Nēmo — viņš atbildēja. — Un man jūs un jūsu biedri esat tikai «Nautila» pasažieri.
Kapteinis Nēmo sauca. Ieradās kalpotājs. Kapteinis deva viņam kādu pavēli tajā svešajā valodā, kuru es nesapratu. Un tad piebilda, pagriezies pret kanādieti un Konselu:
— Jūs varat brokastot savā kajītē. Sekojiet šim vīram.
— Pret to man nav ko iebilst, — harpūnists atsaucās.
Viņš un Konsels atstāja šo kameru, kur bij ieslēgti
kopš trīsdesmit stundām.
— Un tagad, Aronaksa kungs, arī mēs iesim brokastīs. Atļaujiet man jūs pavadīt.
— Esmu jūsu rīcībā, kaptein.
Es sekoju kapteinim Nēmo un vispirms atrados elektriski apgaismotā gaitenī, kas bij līdzīgs visiem kuģa gaiteņiem. Pēc metriem desmit atkal kādas durvis atvērās manā priekšā.
Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā. Augsti, melnkoka inkrustācijām greznoti ozolkoka skapji pacēlās abos telpas galos, to izloku plauktos mirdzēja neaprēķināmi dārgi fajansa, porcelāna un kristāla trauki. Sudraba galda rīki vizēja izgleznoto griestu blāvajā gaismā.
Telpas vidū bij bagātīgi klāts galds. Kapteinis Nēmo norādīja man vietu.
— Apsēdieties un ēdiet. Jūs droši vien nomocījis izsalkums.
Brokastīs bij jūras ēdieni un bez tam vēl daži man pavisam sveši un nenoteicami. Garšīgi tie bij, bet es tikai pamazām varēju pierast pie tiem. Es noģidu tajos stipru
1 Nemo — neviens (lat.).
Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā.
fosfora garšu un biju pārliecināts, ka arī tie zvejoti tepat jūrā.
Kapteinis Nēmo vēroja mani. Es viņam nekā nevaicāju, bet viņš uzminēja manas domas un pats atbildēja uz tiem jautājumiem, kas man nedeva miera.
— Lielākā daļa manu ēdienu jums ir sveši, — viņš teica. — Tomēr jūs tos varat ēst bez bažām. Tie ir veselīgi un barojoši. Jau ilgāku laiku esmu atmetis visu sauszemes pārtiku un nemaz nejūtos slikti. Visi mani ļaudis lieto tos pašus ēdienus un tomēr ir spēcīgi un braši.
— Tātad, — es teicu, — visa šī pārtika ir tepat no jūras?
— Jā, profesora kungs, jūra man piegādā visu, kas vien vajadzīgs. Dažkārt es izmetu tīklus un tūliņ tos ievelku pārpilnus. Dažkārt atkal nolaižos savās — cilvēkam šķietami nepieejamās dzīlēs un lencu medījumu savos zemūdens mežos. Kā vecā gana Neptūna ganāmie pulki, manējie bez bailēm klejo okeāna bezgalīgajās prērijās. Manā rīcībā ir plaši apvidi, kurus es izmantoju.
Izbrīnījies es skatījos kapteinī Nēmo un teicu:
— Es saprotu, kapteiņa kungs, ka jūsu tīklos ieķeras tās visugaršīgākās zivis, grūtāk man saprast, kā jūs pie- kļūstat savam ūdens medījumam šajos zemūdens mežos, bet pagalam nesaprotami man, kā jel tā vismazākā kripatiņa lopu gaļas var nokļūt uz jūsu galda.
— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo atsaucās, — jums jāzina, ka es nekad neēdu sauszemes dzīvnieku gaļu.
— Bet kas tad tas?… — es ieminējos, noradīdams uz trauku ar kādām cepeša paliekām.
— Tas, ko jūs, profesora kungs, domājat esam gaļu, ir tikai jūras bruņurupuča cepetis. Un, ko jūs ēdat kā cūkas ragū, ir delfīna aknas. Mans pavārs ārkārtīgi labi prot pagatavot ēdienus no dažādiem okeāna produktiem. Nobaudiet visu, kas te uz galda. Šos holotūriju konservus mans malajietis uzskata par vislabākajiem pasaulē. Šis krēms ir no vaļu piena, bet cukurs no Vidusjūras lielajām aļģēm. Un vispēdīgi atļaujiet man piedāvāt jums jūras anemoņu ievārījumu, kas atsver pašus sulīgākos sauszemes augļus.
Un es baudīju no visa vairāk aiz ziņkārības nekā aiz ēstgribas, kamēr kapteinis Nēmo valdzināja mani ar saviem brīnišķajiem stāstiem.
— Aronaksa kungs, — viņš teica, — jūra mani ne tikai pārpilnam baro, tā mani ari apģērbj. Drēbes, kuras jums patlaban mugurā, austas no dažu gliemežu pavedieniem — bisusiem, tās krāsotas vecpurpura krāsā un atmirdz arī violetā, kuru es dabūju no Vidusjūras moluskiem — jūras zaķiem. Smaržas, ko jūs atradīsiet uz savas kajītes tualetes galda, ir jūras augu destilācijas produkts. Jūsu gultas matracis ir darināts no vismīkstākajām okeāna zālēm. Spalva jums būs taisīta no vaļa bārdas, bet tinte — no tintes zivs dziedzeru sekrēta. Visu, kas vajadzīgs, man sniedz jūra, un visu tā savā laikā paņems atpakaļ.
— Jūs mīlat jūru, kaptein?
— Jā, es mīlu jūru! Jūra — tā man ir viss! Jūra aizņem septiņas desmitdaļas no visas zemeslodes. Tās elpa ir tīra un veselīga. Tas ir bezgalīgs tuksnesis, kur cilvēks nekad nav atstāts, tāpēc ka jūt sev apkārt virmojam nerimtīgu dzīvību. Jūra slēpj sevī pārdabiskas, neiedomājamas būtnes; mūžam tā kustas, mūžam tajā rosās mīlestība, tā ir mūžīgā dzīvība, kā to teicis kāds no jūsu dzejniekiem. Jo galu galā, profesora kungs, daba tajā izpaužas trijos veidos: minerālos, augos un dzīvniekos. Šie pēdējie šeit plaši pārstāvēti ar četrām zoofītu grupām, trim posmkāju, piecām molusku, trim mugurkaulnieku klasēm, zīdītājiem, rāpuļiem un neskaitāmiem zivju bariem; šajā bezgalīgajā dzīvnieku kārtā skaitās kādas trīspadsmittūkstoš sugas, no kurām tikai desmitā daļa dzīvo saldūdeņos. Jūra ir visplašākā dabas krātuve. Var teikt, ka zemeslode cēlusies no jūras, un, kas zina, vai jūrā tā arī neaizies bojā. Jūrā slēpjas vislielākais miers. Jūra nepieder despotiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu, veikt visas sauszemes šausmas. Bet trīsdesmit pēdu zem līmeņa viņu vara beidzas, viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd! Ak, profesora kungs, dzīvojiet, dzīvojiet jūras klēpī! Vienīgi tur rodama īstā neatkarība! Tikai šeit nav neviena kaklakunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!