Kapteinis Nēmo spēji pārtrauca savu pārāk jūsmīgo runu. Vai viņš bij pārkāpis savu parasto savaldības robežu? Varbūt pateicis par daudz? Brīdi viņš staigāja ļoti uzbudināts. Bet pamazām atkal nomierinājās, tā seja kļuva salta kā vienmēr. Man pievērsies, viņš sacīja:
— Ja jūs, profesora kungs, vēlētos tagad aplūkot «Nau- tilu», esmu jūsu rīcībā.
XI
«NAUTILS»
Kapteinis Nēmo piecēlās. Es sekoju viņam. Atvērās otras durvis istabas dibenā, un es iegāju tikpat lielā telpā kā tā, ko biju pametis.
Tā bij bibliotēka. Augstos, vara inkrustācijām greznotos palisandra koka plauktos bij sakrautas vienādi iesietas grāmatas. Plaukti izliecās līdzi telpas apveidiem, bet spraugās bija ievietoti ar brūnu ādu apsisti, ērti dīvāni. Tuvāk pievirzāmi un tālāk atbīdāmi galdiņi grāmatu novietošanai visur bij pie rokas. Pašā vidū bij liels galds, apkrauts žurnāliem, starp kuriem daudzi jau stipri veci. Visu šo saskanīgo iekārtu apgaismoja četras blāvas elektriskās lampas, līdz pusei iegremdētas griestu greznojumos. Ar neviltotu sajūsmu es aplūkoju visu šo mākslinieciski iekārtoto telpu un negribēju ticēt pats savām acīm.
— Kapteini Nēmo, — es teicu namatēvam, kas bij atlaidies uz dīvāna, — es šeit redzu bibliotēku, ar kādu varētu lepoties jebkura sauszemes pils, un esmu patiešām pārsteigts, ka jūs ar to nolaižaties pat visdziļākajās jūras dzīlēs.
— Bet kur tad jūs atradīsiet lielāku vientulību un ifiieru, profesora kungs? — kapteinis Nēmo man atbildēja. — Vai jūsu muzeja kabinets jums sniedz lielākas ērtības?
— Nebūt ne, kapteiņa kungs. Pēc tā, ko šeit esmu redzējis, tas man šķiet pavisam nabadzīgs. Jums būs savi seši vai septiņi tūkstoši sējumu____________________
— Divpadsmit tūkstoši, Aronaksa kungs. Tas ir vēl vienīgais pavediens, kas mani saista pie zemes. Pasaule man ir zudusi ar to acumirkli, kad «Nautils» pirmo reizi nolaidās zem ūdens. Tajā dienā es nopirku pēdējos grāmatu sējumus, pēdējās brošūras un pēdējās avīzes — gribu pieņemt, ka kopš tā laika cilvēce nav nekā vairāk ne domājusi, ne rakstījusi. Šīs grāmatas, profesora kungs, ir jūsu rīcībā, jūs varat lietot tās pēc patikas.
Es pateicos kapteinim Nēmo un sāku aplūkot bibliotēkas plauktus. Tur pārpilnam bija raksti visādās valodās par zinātni, morāli un literatūru, tikai par politisko ekonomiju es tur neatradu neviena darba — tie likās pilnīgi atmesti uz šā kuģa. Interesanti atzīmēt, ka visas grāmatas bija sakārtotas neatkarīgi no valodas, kādā tās
TĀ bij bibliotēka
rakstītas, — acīm redzot, «Nautila» kapteinis tās brīvi lasīja, vienalga kāda grāmata pagadījās pa rokai.
Starp šīm grāmatām es atradu senatnes un jaunlaiku lielāko rakstnieku darbus, visu to ievērojamāko, ko cilvēka gars atstājis vēsturē, dzejā, romānā un zinātnē, sākot no Homēra līdz Viktoram Igo, no Ksenofonta līdz Mišlē, no Rablē līdz Žoržai Sandai. Tomēr zinātne šajā bibliotēkā bij pārsvarā. Grāmatas par mehāniku, ballistiku, hidrogrāfiju, meteoroloģiju, ģeogrāfiju un ģeoloģiju atradās līdzās dabzinātņu vēsturei, un no tā es sapratu, kas «Nautila» kapteini interesē visvairāk. Es tur redzēju labi sakārtotus visus Humbolta un Arago darbus, Fuko, tālāk Anrī Senklēra Devila, Šaslē, Milna Edvarda, Katrfaža, Tindāla, Faradeja, Bertlo, abata Seki, Petermaņa, kapteiņa Mori, Agesiza u. c. darbus, Zinātņu akadēmijas rakstus, dažādu ģeogrāfijas biedrību krājumus utt. un bez tam vēl divus manas grāmatas sējumus, kuriem man laikam gan jāpateicas par kapteiņa Nēmo viesmīlību. Žozefa Ber- trāna grāmata «Astronomijas pamati» šķita liecinām, ka «Nautils» nav sācis savas gaitas pirms 1865. gada, jo šī grāmata iznāca minētajā gadā.
Tātad kapteiņa Nēmo zemūdens kuģis te braukāja, visilgākais, gadus trīs. Tomēr es cerēju, ka jaunākie raksti man dos iespēju šo datumu uzzināt noteiktāk, bet tam man laika bija diezgan, un pagaidām es negribēju atlikt brīnišķā «Nautila» tālāko apskati.
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — pateicos par jūsu bibliotēkas nodošanu manā rīcībā. Redzu, ka tur ir visi zinātnes dārgumi, un labprāt tos izmantošu.
— Šī telpa nav tikai bibliotēka vien, — kapteinis Nēmo sacīja, — bet arī smēķējamā istaba.
— Smēķējamā istaba! — es iesaucos. — Vai tad uz šā kuģa smēķē arī?
— Bez šaubām!
— Tad jau man jātic, ka jums ir vēl kādi sakari ar Havannu.
— Ar to man nav nekādu sakaru, — kapteinis atteica. — Tomēr pamēģiniet šo cigāru, Aronaksa kungs; lai gan tas nav no Havannas, esmu pārliecināts, jūs būsiet apmierināts ar to, ja esat lietpratējs.