«Nautilam» tomēr savā pārgalvīgajā gaitā nācās apstāties šo ledus kalnu priekšā.
— Profesora kungs, — Neds Lends man kādu dienu teica. — ja jūsu kapteinim tomēr izdosies aizkļūt tālāk…
— Un tad?
— Tad viņš patiešām apbrīnojams cilvēks.
— Kāpēc, Ned?
— Tāpēc, ka nevienam nav iespējams izlauzties pāri šim ledus sastrēgumam. Jūsu kapteinis var daudz ko; bet velns lai parauj, par dabu stiprāks nav neviens. Kur tā novilkusi robežu, tur jāapstājas gribot negribot.
— Tā tas ir, Ned Lend. Bet tomēr man gribētos redzēt, kas slēpjas aiz šiem ledus kalniem! Tāda siena mani visvairāk uzbudina!
— Profesora kungam taisnība, — Konsels teica. — Sienas izdomātas tikai, lai kaitinātu zinātņu vīrus. Vispār tās ir pilnīgi liekas.
— Na! — kanadietis atsaucās. — Kas aiz šiem ledus kalniem atrodas, tas sen zināms.
— Kas tad? — es apvaicājos.
— Ledus un tikai ledus!
— Jūs, Ned, par to esat pārliecināts, — es teicu, — es turpretī ne. Un tāpēc es pats gribētu redzēt.
— Nu, profesora kungs, — kanadietis atbildēja, — no tādas iedomas jums gan nāksies atteikties. Pietiek jau ar to, ka esat aizkļuvuši līdz ledus sablīvējumam, tālāk netiksiet ne jūs, ne jūsu kapteinis Nemo, ne viņa «Nautils». Un, vai nu viņš to grib vai ne, mēs griezīsimies atpakaļ uz ziemeļiem, pareizāk sakot, uz godīgu ļaužu apdzīvotām zemēm.
Man bij jāatzīst, ka Nedam Lendam taisnība. Tā kā kuģi nav būvēti braukšanai pa ledus kalniem, tad pie šāda sablīvējuma tiem jāapstājas.
Patiešām, neskatoties uz visām pūlēm un mēģinājumiem sašķelt ledus blāķus, «Nautils» bij spiests palikt mierā. Parasti jau tā ir, ja kāds nevar tikt tālāk uz priekšu, tad viņam jāgriežas atpakaļ pa paša nobraukto ceļu. Bet mums bij tikpat neiespējami griezties atpakaļ kā tikt uz priekšu, jo visas plaisas aiz mums bij aizvērušās, un, ja «Nautils» paliktu uz vietas, arī tas iesaltu ledū. Ap diviem naktī mēs jau kaut ko tādu piedzīvojām: kuģa sienas apbrīnojami ātri pārvilkās ar gāles kārtu. Man jāatzīstas, ka kapteinis Nemo rīkojās pārāk neuzmanīgi.
Es patlaban biju izgājis uz klāja. Kapteinis, kas jau labu laiku bij novērojis apkārtni, man sacīja:
— Nu, profesora kungs, ko jūs tagad domājat?
— Es domāju tā, ka mēs esam ieslēgti.
— Ieslēgti? Kā jūs to saprotat?
— Ka mēs vairs nevaram virzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ, ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Manuprāt, to parasti mēdz saukt par «ieslēgti».
— Tātad jūs, Aronaksa kungs, domājat, ka «Nautilam» nav iespējams izkļūt no šejienes?
— Liekas gan, ka grūti, jo ir jau vēls gadalaiks, uz ledus iešanu nevaram cerēt.
— Ak profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja ironiski, — jūs vienmēr tas pats! Jūs redzat tikai kavēkļus un šķēršļus! Tomēr es apgalvoju jums, ka «Nautils» ne tikai izkļūs laukā no šejienes, bet brauks vēl tālāk.
— Vēl tālāk uz dienvidiem? — es vaicāju, cieši noraudzīdamies kapteinī.
— Jā, profesora kungs. Mēs braucam uz polu.
— Uz polu! — es iesaucos, nevarēdams apslēpt savu neticību.
— Jā, — kapteinis atbildēja. — Uz dienvidpolu, uz to līdz šim nepazīstamo punktu, kur krustojas visi zemeslodes meridiāni. Jūs zināt, ka es ar «Nautilu» daru visu, kas man ienāk prātā.
Jā! to es zināju. Es pazinu šo līdz neprātam pārdrošo cilvēku! Bet pārspēt visus tos kavēkļus, kuri te vēl daudz lielāki nekā pie ziemeļpola, ko nav sasnieguši pat visdrošākie jūrnieki. Vai tā nav gluži ārprātīga iedoma?
Man pat ienāca prātā apvaicāties kapteinim Nemo, vai viņš jau nav kādreiz bijis pie dienvidpola, ko neviena cilvēka kāja vēl nav skārusi.
— Nē, profesora kungs, — viņš man atbildēja, — mēs to atklāsim abi kopā. Kur citiem nelaimējās, man laimēsies! Nekad vēl es ar savu «Nautilu» neesmu bijis tik tālu dienvidpola jūrās; bet es jums atkārtoju, mēs brauksim vēl tālāk.
— Es gribētu jums ticēt, kapteiņa kungs, — es iebildu mazliet ironiski. — Teiksim, es ticu jums! Tātad tikai dosimies uz priekšu! Nekādi kavēkļi mūs nevar aizturēt! Salauzīsim šos ledus kalnus. Uzspridzināsim tos gaisā, bet, ja tas nepadosies, pieliksim «Nautilam» spārnus, lai pārlido tiem pāri!
— Tiem pāri, profesora kungs? — kapteinis Nemo lēni atkārtoja. — Kāpēc pāri, ja mēs varam arī pa apakšu?
— Pa apakšu! — es iesaucos.
Un piepeši man atausa jausma par kapteiņa nodomiem. Nu es sapratu. scNautila» apbrīnojamās spējas viņš domāja izlietot arī šajā pārcilvēciskajā Dasākumā.
— Es redzu, profesora kungs, ka mēs sākam mazliet saprasties, — kapteinis teica un it kā pasmaidīja. — Jūs redzat tikai iespēju, es turpretim ^smu pārliecināts par šā pasākuma pilnīgu izdošanos. Kas nav iespējams parastam kuģim, tas «Nautilam» viegli veicams. Ja pie pola atrodas kontinents, «Nautils» piebrauks un apstāsies pie tā. Bet, ja tur ir brīva jūra, tas nokļūs līdz pašam polam.
— Ir jau pareizi, — es atbildēju, kapteiņa loģikas savaldzināts. — Ja jūras virspuse ar ledus kārtu pārklāta, tās dziļumi ir brīvi pēc tā vispārējā likuma, ka jūras ūdens blīvums stāv tiešā sakarā ar temperaturu virs sasalšanas grada. Ja gluži nemaldos, tad ūdenī nogrimušo ledus slāņu daļas attiecas pret virspusi kā četri pret vienu.
— Apmēram tā, profesora kungs. Pret katru pēdu virs ūdens tāds ledus kalns iegrimst zem tā ar trim. Tātad, ja šie ledus kalni virs ūdens nepaceļas pāri simts metriem, zem līmeņa tie arī nenogrimst vairāk par trīs simti. Un ko gan «Nautilam» nozīmē šie trīs simti metru?
— Nekā, kapteiņa kungs.
— Tas spēj nonirt vēl dziļāk noteiktas temperatūras ūdens slāņos un tur pilnīgi nemanīti pārlaist trīsdesmit vai četrdesmi grādu aukstumu ūdens virspusē.