— Pareizi, ļoti pareizi, kapteiņa kungs, — es teicu gluži sajūsmināts.
— Vislielākās grūtības ir tās, — kapteinis Nemo teica, — vairāk dienu palikt zem ūdens un neatjaunot «Nautila» gaisa krājumu.
— Tikai tas! — es izsaucos. — «Nautilam» taču ir lieli papildu rezervuāri. Ja tos piepildām ar gaisu, tad mums uzkrāts nepieciešamais skābekļa daudzums.
— Jauki izdomāts, Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja smaidīdams.
Bet, lai jūs vēlāk neapvainotu mani pārgalvībā, es gribu jau iepriekš
pateikt savus iebildumus.
— Ko jūs vēl varētu iebilst?
— Tikai vienu. Ja ap dienvidpolu ir jūra, tad ļoti iespējams, ka tā viscaur pārklātā ar ledu un ka mums nemaz nav iespējams pacelties ūdens virspusē.
— Lai arī tā, kapteiņa kungs. Bet jūs aizmirstat, ka «Nautilam» ir durklis, ar kuru tas iespēj diagonalveidīgi pāršķelt ledus segu.
— Skat, profesora kungs! Šodien jūs esat asprātīgs!
— Un tad, kapteiņa kungs, — es runāju tālāk, arvien vairāk sajūsminādamies, — kāpēc dienvidpola apkārtnē lai neatrastos brīva jūra, tāpat kā pie ziemeļpola? Aukstuma pols un sauszemes poli nesakrīt ne dienvidu, ne ziemeļu puslodē, un, kamēr vēl nav pierādīts pretējais, varam iedomāties, ka šajos divos zemeslodes galējos punktos atrodas vai nu kontinents, vai no ledus brīva jūra.
— Arī es domāju tāpat, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja. — Tikai es jums aizrādīšu, ka, līdz šim tā apstrīdējuši manu projektu, jūs tagad atkal minat tik daudz pierādījumu man par labu.
Kapteinim Nemo bij taisnība. Es itin kā gribēju pārspēt viņu drosmē! Es galu galā biju tas, kas viņu vilināja uz dienvidpolu! Es gribēju viņu pārspēt, es aizsteidzos tam priekšā! … Un tomēr es biju tikai naivs ģeķis? Kapteinis Nemo daudz labāk zināja visus iebildumus par un pret šajā jautājumā; tagad viņš uzjautrinājās, redzot, ka arī mani spārno ilgas redzēt neiespējamo.
Tomēr viņš nezaudēja laiku. Pēc dotās zīmes tūliņ ienāca kapteiņa palīgs. Abi viņi steigšus pārmainīja dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā; un vai nu tāpēc, ka iepriekš jau iepazīstināts, vai arī tāpēc, ka šo plānu turēja par pilnīgi izpildāmu, palīgs neizrādīja nekāda pārsteiguma. Bet, lai cik liela bij viņa aukstasinība, Konselam tā nebij mazāka, kad es pastāstīju par mūsu nodomu aizsniegt dienvidpolu. «Kā profesora kungam tīk,» tāda bij krietnā puiša atbilde, ar to man bij jāapmierinās. Bet, kad runāju ar Nedu Lcndu, es redzēju, ka tā pleci vēl nekad tik augstu nebij sarāvušies.
— Redziet, profesora kungs, — viņš teica, — man ir žēl jūs un kapteiņa Nemo.
— Bet mēs taču braucam uz polu, meistar Ned Lend.
— Iespējams tikai, ka to nekad neredzēsiet.
Un viņš aizgāja uz savu kajiti — «lai neizdarītu kādas nepatikšanas», kā viņš noteica.
Pa to laiku jau bij sākusies sagatavošanās uz šo pārdrošo mēģinājumu. «Nautila» sūkņi ar vislielāko spiedienu pildīja rezervuārus ar gaisu. Ap pulksten četriem kapteinis Nemo paziņoja man, ka klāja lūkas tiks noslēgtas.
Es vēl pametu pēdējo skatienu uz ledus sablīvējumu, kuram patlaban taisījāmies tikt pāri. Laiks bij skaidrs, gaiss diezgan tīrs, temperatūra divpadsmit grādu zem nulles, bet, tā kā vējš bij norimis, tad gaiss nelikās tik salts.
Kādi desmit vīri izkāpa uz «Nautila» klāja un, ar kapļiem strādādami, drīz atbrīvoja kuģi no ledus. Puslīdz viegli veicams darbs, jo jaunais ledus samērā vēl bij plāns. Tad mēs visi atkal nogājām kuģa iekštelpās. Visi rezervuāri tika pieplūdināti ar ūdeni zem kuģa peldlinijas. Tūliņ arī «Nautils» sāka ienirt ūdenī.
Es biju nosēdies salonā kopā ar Konselu. Pa vaļējiem logiem mēs varējām aplūkot dienvidpola jūras dzīles. Termometrs sāka celties. Manometra adata rādītājā sāka svērties atpakaļ.
Kā jau kapteinis Nemo iepriekš bij teicis, trīs simti metru lielā dziļumā mēs braucām pa ledus slāņu izlīkumotu jūras dzelmi. Bet «Nautils» ienira arvien dziļāk. Patlaban tas bij jau astoņi simti metru zem līmeņa. Ūdens virspusē termometrs rādīja divpadsmit grādu, te tikai vairs vienpadsmit. Vairāk kā par grādu temperatūra jau bij kāpusi. Nebūs vēl sevišķi jāpiemin, ka ar īpašiem aparatiem apkurinātā «Nautila» iekšējās telpās siltums bij daudz lielāks. Kuģis tika virzīts ar vislielāko noteiktību.
— Ja profesora kungs atļauj, es teikšu, ka viņš tomēr izkļūs cauri, — Konsels sacīja.
— Bez šaubām, — es atteicu, pilnīgi pārliecināts.
Pa šo pilnīgi brīvo ūdens klaju «Nautils» brauca tiešā virzienā uz dienvidpolu, nenovērsdamies no piecdesmit otrā meridiānā. No 67° 30' līdz 90° vēl palika divdesmit divi ar pus platuma grada jeb mazliet vairāk kā pieci simti ljē. «Nautils» nobrauca caurmērā divdesmit sešas jūdzes stundā, tātad ar ātrvilciena straujumu. Ja kuģis to izturētu, tad četrdesmit stundās ■mēs būtu pie dienvidpola.
Naktī mēs ar Konselu, jaunās ainavas savaldzināti, ilgu laiku palikām pie salona loga. Jūra visapkārt bij gaiši pārredzama mūsu elektriskā prožektora gaismā. Tomēr tā izrādījās pilnīgi tuksnesīga. Nevienas zivs neredzēju šajos ieslēgtajos ūdeņos. Tās izlieto šo spraugu tikai izejai no antark- tiskā okeana uz brīvajām polarapgabalu jūrām. Mēs braucām ļoti ātri. Tas bij nomanāms no kuģa garā tērauda korpusa trīsām.
Ap diviem rītā es likos pāris stundas noguleties. Konsels mani uzmodināja. Iedams pa gaiteņiem, es nesastapu kapteini Nemo, tāpēc nodomāju, ka viņš ir stūrmaņa kabinē.
Otrā rītā, 19. martā, es atkal jau biju savā vietā pie salona loga. Elektriskā laga rādīja, ka «Nautila» ātrums pamazinājies. Redzams, tas lēnām cēlās augšup, pamazām iztukšodams savus rezervuārus.
Sirds man pukstēja strauji. Vai mēs izcelsimies jūras virspusē ieelpot svaigu polargaisu?
Nē! Spējš trieciens man lika saprast, ka esam atdurušies pret ledus slāņu biezo nogrimušo dalu. Patiešām mēs, jūrnieku valodā runājot, bijām atdūrušies pret «dibenu», tikai vārda otrādā nozīmē un pie tam trīs tūkstoši pedas lielā dziļumā. Tātad virs mums bij četri tūkstoši pēdu biezs ledus, no kura tūkstoš pēdu tas pacēlās virs līmeņa. Tātad ledus še bij vēl biezāks nekā tur, kur mēs ienirām. Tas nebij nekāds iepriecinošs atklājums.