Tajā dienā «Nautils» vēl vairāk reižu mēģināja pacelties, bet ikreiz atdūrās pret ledus sienām, kuras aizšķēršļoja eju augšup. Pret tām viņš dažkārt atsitās pat deviņi simti metru dziļumā, no kā varēja spriest, ka ledus biezums ir tūkstoš divi simti metru, no kuriem trīs simti metru paceļas virs ūdens līmeņa. Tātad še ledus jau bij divreiz biezāks nekā tur, kur «Nautils» ienira zem ūdens.
Es rūpīgi atzīmēju katras vietas dziļumu un tādā kārtā ieguvu visu šo zemūdens slāņu pārskatāmu izloka līniju.
Vakarā nekāda pārmaiņa nebij manāma mūsu apkārtnē. Tāds pats ledus četri un pieci simti metru dziļumā. Manāms gan, ka tas paliek plānāks, bet kas zina, cik biezs tomēr vēl bij slānis starp mums un okeana virspusi!
Pulkstenis bij astoņi. Jau pirms četrām stundām pēc ikdienas paraduma vajadzēja «Nautila» gaisa krājumus atjaunot. Tomēr es vēl nejutu skābekļa trūkumu, lai gan kapteinis Nemo nemaz nebij izlietojis savus papildu krājumus no rezervuāriem.
Bet miegs tajā naktī bij grūts. Pārmaiņus mani māca cerības un bailes. Vairāk reižu es atmodos. «Nautils» savā gaitā taustījās joprojām tālāk. Ap trijiem rītā es novēroju, ka ledus slānis iesniedzās vairs tikai piecdesmit metru dziļi. Simt piecdesmit pēdas mūs vel šķīra no ūdens virspuses. Ledus sablīvējums pamazām atkal izvērsās ledus laukā. Kalnu vietā nāca klajums.
Es vairs nenovērsu acis no manometra. Mēs nemitīgi cēlāmies augšup pa diagonali, ieslīpi garām elektriskajā gaismā zibošam mirdzošam ūdens līmenim. Ledus sastrēgums no augšas un tāpat no apakšas nolaideni kļuva plānāks. Ar katru jūdzi plānāks un plānāks.
Beidzot, neaizmirstamajā 19. martā ap sešiem no rīta durvis atvērās un kapteinis Nemo parādījās tajās.
— Mēs esam brīvā jūrā! — viņš teica.
XIV
DIENVIDPOLS
Es tūliņ steidzos uz klāja.
Jā! Klaja jūra. Tikai šur un tur daži ledus gabali un peldoši kalni; tālumā plašs jūras klajš; gaisā milzums putnu, ūdenī neskaitāmas zivis visādās krāsās, sākot no spilgti zilas līdz olivzaļai. Simtgradīgais termometrs rādīja trīs grādus virs nulles. Te jau bij it kā pavasaris, salīdzinot ar to, kas palika aiz milzīgajām ledus masām, kuras vēl rēgojās pret apvārsni ziemeļu pusē.
— Vai mēs esam pie pola? — es drebošu sirdi vaicāju kapteinim.
— Es nezinu, — viņš atbildēja. — Pusdienas laikā pārliecināsimies, tad redzēsim.
— Bet vai saule šodien vispār būs redzama? — es jautāju, vērodams pelēko debesi.
— Man pietiks, ja tā tikai uz acumirkli parādīsies, — kapteinis atbildēja.
Apmēram desmit verstis no «Nautila» dienvidu pusē bij redzama kāda vientuļa, divi simti metru augsta saliņa. Mēs braucām tieši uz to, lai gan lēnām, jo šī jiira likās zemūdens klintīm pilna.
Pēc kādas stundas mēs jau bijām pie šīs saliņas. Divās stundās bijām •apbraukuši tai apkārt. Krasta līnija tai varēja but četras vai piecas jūdzes. Šaurs līcis to šķīra no kāda krietni liela sauszemes gabala, varbūt pat no kontinenta, kura lielums mums nemaz nebij apredzams. Šī zeme likās apstiprinām Mori hipotēzi. Šis amerikaņu inženieris savā laikā jau bij aprādījis, ka starp dienvidpolu un sešdesmito platuma grādu jūra pārklāta peldošiem milzīgiem ledus blāķiem, kādi nekad nav sastopami Atlantijas okeana ziemeļos. Tāpēc viņš secināja, ka dienvidpola loka iekšpusē ir plaši sauszemes ■apvidi, jo ledus kalni nekad nerodas klajā jūrā, bet tikai pie zemju krastiem.
Pēc šiem aprēķiniem, ledus sablīvējums ap dienvidpolu izliecās četri tūkstoši jūdžu garā lokā.
Baidīdamies uzskriet sēklī, «Nautils» apstājās trīs kabeļtauvu attālumā :no krasta, pār kuru pacēlās neredzēti krāšņi robotas klinšu kraujas. Laiva tika nolaista jūrā. Kapteinis, divi matroži ar instrumentiem, es un Konsels iekāpām laivā. Pulkstenis bij divi pēc pusnakts. Nedu Lendu es nebiju redzējis. Kanadietis droši vien nevēlējās atzīties, ka maldījies, neticēdams dienvidpola atrašanai. Ar nedaudziem airu vēzieniem laiva jau bij pie krasta un apstājās sekli. Es atturēju Konselu, kad viņš patlaban grasījās lēkt malā.
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — jums piekrīt gods pirmajam spert kāju uz šīs zemes.
— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja. — Un, ja es nevilcinos izkāpt uz pola zemes, tad tikai tāpēc, ka neviena cilvēka kāju pēdas te nav atrodamas.
To teicis, viņš viegli nolēca smilkšainajā krastā. Sirds viņam pukstēja stiprā uztraukumā. Viņš uzkāpa kādā stāvā klintī virs neliela uzkalna un tur sakrustotām rokām, nekustedamies, ar liesmainu skatienu likās paņemam savā varā šo dienvidpola zemi. Nostāvējis šādā ekstāzē minūtes piecas, viņš atgriezās pie mums.
— Vai nevēlaties izkāpt, profesora kungs? — viņš man uzsauca.
Mēs ar Konselu izkāpām malā, pametuši abus matrožus turpat laivā.
Zeme visā plašajā apgabalā te bij iesarkana tufa, itin kā sadauzītu ķieģeļu drumslām nobērta. Visgarām to pārklāja lavas izvirdums, izdedžu un pumeka drumslas. Acīm redzams saliņa bij radusies vulkāniskā kārtā. Vietvietām vēl cēlās gaisā dūmu strūklas ar sēra smaku, kas liecināja, ka zemes iekšienes uguns vēl darbojas spēcīgi. Tomēr, pakāpies augstā kraujā, vairāk jūdžu plašā apkārtnē es neredzēju neviena vulkānā. Ir zināms, ka šajā antarktiskajā apvidu Džemss Ross atradis starp sešdesmit septīto meridiānu un 77° 32' platuma divus darbojošos krāterus — Erebusu un Teroru.