Šīs tuksnešainās zemes veģetācijā man likās visai nabadzīga. Uz melnajām klintim es saskatīju dažus ķērpjus, usnea melanoxantha ģints. Bez tam tur bij vēl kādi mikroskopiski augi, visprimitivākās, šūnveidigās diatomejas krama vāku spraugā, garas, gaiš- un tumšsarkanas, ūdens izskalotas fuku- sas ar maziem peldpūslišiem. Tā arī bij visa šejienes nabadzīgā augu valsts.
Viss krasts bij pārklāts dažādiem moluskiem, sīkiem gliemezīšiem — gan sirdsveida, gan gareniem, plēvainiem, starp citu, elio ar iegarenu taustekļiem klātu ķermeni un divām ieapaļām lāpstiņām galvas vietā. Miljoniem te bij arī ziemeļu elio, trīs centimetri gari, kurus vaļi norij neskaitāmā daudzumā ar katru mutes paķērienu. Šie pievilcīgie spārnkāji, īsti jūras tauriņi, ņirbēja brīvajā ūdenī gar pašu krastmalu. No pārējiem zoofitiem uz šejienes jūras dibena izcilām bij redzami kokveidīgi korāļi, kuri, pēc Džernsa Rosa apgalvojuma, antarktiskajās jūrās atrodami pat tūkstoš metru lielā dziļuma; tad sikās alcionas, šajā klimatā sastopamie juras zirdziņi un jūras zvaigznītes pārklāja smilkti.
Turpretim gaisā dzīvības bij pārpilnām. Skaļi brēkdami, šurp turp laidelējās tūkstošiem dažādu sugu putni. Citi, uz klintīm nometušies, bez bailēm noskatījās uz mums vai metās turpat pie kājām zemē. Tie bij pingvini, viegli un veikli ūdenī, kur tos bieži samaina ar žiglajiem bonitiem, bet smagi un pavisam neveikli uz sauszemes. Pūļos sametušies, tie tupēja nekustēdamies un klaigāja ķērkstošām balsīm.
Starp citiem putniem es tur novēroju arī bridēju sugas baltās šionas baložu lielumā, īsiem konusveidīgiem knābjiem un sarkanu gredzenu ap acīm. Konsels samedīja šos putnus, jo no tiem, zināmā veidā pagatavotiem, iznāk garšīgs cepetis. Gaisā laidelējās ogļu melnie albatrosi, kuru spārnu vēdas sasniedz četru metru apmēru — šos putnus pareizi dēvē par jūras vanagiem; milzīgie vētras putni līkiem spārniem, lielākie ienaidnieki roņiem, kuriem tie labprāt uzbrūk; mazās nirējas pīles ar baltraibām mugurām un, beidzot, daždažādu pasugu vētras putni, balsnēji ar brūni apmargotiem spārniem un zili, vienīgi tikai dienvidpola jūrās sastopami.
— Tie ir tik eļļaini, — es teicu Konselam, — ka Fereru salu apdzīvotājiem vajadzīga tikai dakts, lai tos aizdedzinātu.
— Daudz netrūkst, — Konsels atteica, — un tie labi varētu aizvietot lampas! Nevar jau prasīt, lai daba tām būtu pierīkojusi arī dakti.
Pusjūdzi tālāk mēs ieraudzījām zemē izraktās pingvinu lizdas, līdzīgas alām, — tur putni dēja savas olas, no tām neskaitāmi putni laidās laukā. Vēlāk kapteinis Nemo lika samedīt vairāk simtu šo putnu, jo viņu melnā gaļa ir ļoti garšīga. Viņu brēcieni skan kā ēzeļa zviegšana. Šie putni ir zoss lielumā ar šifera krāsas rumpi, baltu vēderu un citrondzeltenu svītru ap kaklu; tos var nosist vienkārši ar akmens sviedienu, jo bēgt viņi nemaz nemēģina.
Migla necēlās, bet ap vienpadsmitiem saule arī vēl nebij uzlēkusi. Protams, tas uztrauca mani. Bez saules nekādi novērojumi nebij iespējami. Kā lai pārliecinās, vai mēs patiešām esam aizsnieguši polu?
Es atradu kapteini Nemo, pret klinti atspiedušos, vērojam debesis. Likās, ka viņš ir uztraukts un nepacietīgi gaida. Bet ko lai iesāk? Sauli šis spēcīgais un drošais cilvēks tomēr tā nepārvaldīja kā jūru.
Arī ap pusdienas laiku saule vēl ne uz acumirkli nebij parādījusies. Nebij pat sazīmējama vieta, kur tā slēptos aiz miglas aizkariem. Un drīz vien šī migla izvērtās sniegā.
— Rīt, — kapteinis man vienkārši pateica, un, putenim virpuļojot, mēs atgriezāmies uz «Nautila».
Pa mūsu pastaigas laiku bij izvilkti tīkli, un es ar interesi aplūkoju
izzvejotās zivis. No tālāku platuma grādu vētrainiem ūdeņiem antarktiska- jās jūrās patvērumu meklē dažādi klejotāji ūdens iemītnieki — protams, lai kļūtu par laupījumu valzirgiem un roņiem. Es te atradu dažas balsnējas, zili svītrotas, adatainas, decimetru garas skrimšļu zivju sugas — dienvidpola platgalvjus, bez tam vēl antarktiskās chimeras, trīs pēdas garas, ārkārtīgi slaidas un baltas, ar glumu, sudrabotu ādu, ieapaļu galvu, trijām muguras, spurām un snuķveidīgu, mutes pusē saliektu purnu. Pamēģināju arī ēst to gaļu, bet man tā izlikās negaršīga, kamcr Konselam tā tūliņ ļoti iepatikās.
Putenis nenorima līdz pat otram rītam. Iziet uz klāja nebij iespējams. Sēdēdams salonā un atzīmēdams ekskursijas pieredzējumus, es dzirdēju vētras putnu un albatrosu brēcienus; šie putni pat aukā laidelējās apkārt. «Nautils» vairs nestāvēja uz vietas; gar krastu tas vēl pabrauca jūdzes divpadsmit tālāk uz dienvidiem tajā krēslajā apvidū, kur saule redzama tikko paceļamies pār apvārsni.
Nākošā dienā, 20. martā, sniegs vairs nesniga. Aukstums bij mazliet pieņēmies. Termometrs rādīja divus grādus zem nulles. Migla cēlās gaisā, un es cerēju, ka šodien būs izdevība novērojumiem.
Kapteini Nemo es vēl nebiju redzējis; abi ar Konselu mēs iesēdāmies laivā un devāmies malā. Zeme te tāpat bij vulkāniskā. Visur redzamas lavas izdedžu un bazalta pēdas, bet krāteri, kas visu to bij izvirdis, neredzēja nekur. Tāpat kā saliņā, arī šajā polarzemē ņudzēja neskaitāmi putnu bari. Bet te jau viņi savā valstībā dalījās ar zīdītāja dzīvniekiem, kuri labsirdīgām acīm skatījās uz mums. Tur bij dažādu sugu roņi — daži gulēja zemē izstiepušies, citi bij novietojušies uz peldošiem ledus gabaliem, citi patlaban devās ūdenī, citi rāpās laukā no turienes; cilvēku nekad neredzējuši, tie mums nepiegrieza ne mazākās vērības, es novērtēju, ka tur pietiktu medījuma vairākiem simts kuģiem.
Bij tā ap astoņiem no rīta. Četras stundas mums vēl atlika laika novērošanai, kamēr uzlēks saule. Es devos uz kādu plašu, dziļi granīta krastā iegrauzušos līci.