Varu teikt, ka, cik tālu visapkārt sniedza mūsu skatieni, zeme un ledus, klajumi bij pārklāti ar jūras zīdītāju kustoņiem. Visvairāk te bij roņu. Tēviņi un mātītes bij novietojušies dažādos pūļos: vienā tēvs sargāja visu dzimtu, otrā māte zīdīja savus mazuļus, bet lielākie bērni rāpoja jau drusku atstatāk. Pārvietojās šie zīdītāji, saraukdami ķermeni un nelieliem lēcieniem, diezgan neveikli izpalīdzēdamies ar neattīstītām spurām, kuras viņu tuvajam radiniekam lamantinam kalpo kā īstas priekšķepas. Tomēr man jāsaka, ka
šie dzīvnieki ar lokanu mugurkaulu, tievu vidukli, īsu, gludu spalvu un plez- nainām kājām savā īstajā elementā ir ūdenī, peld viņi apbrīnojami veikli. Arī atpūzdamies un uz sauszemes viņi izlaidās īsti graciozā pozā.
Es aizrādīju Konselam, cik attīstītas un augstas šiem saprātīgajiem dzīvniekiem pieres. Atskaitot cilvēku, nevienam zīdītāja kustonim nav tik daudz smadzeņu vielas. Tāpēc arī roņus iespējams zināmā mērā audzināt; tie' ir viegli pieradināmi par mājkustoņiem, un saskaņā ar citu zinātnieku secinājumiem esmu pārliecināts, ka zvejnieki tos iespētu izdresēt sev par veikliem palīgiem.
Lielākā daļa šo dzīvnieku gulēja uz klintīm vai smilktīs. Visvairāk tur bij parasto bezausu roņu, — tie atšķiras no ausainajiem roņiem, kam diezgan izvirzītas ausis; es novēroju vairākas stenorhinus pasugas, trīs metrus garus, ar baltu spalvu, buldogveidīgu galvu, pa desmit zobiem katrā žoklī, četriem ilkņiem augšā un apakšā un diviem lieliem lilijveidīgiem priekšzobiem. Pa starpām tiem slīdēja jūras ziloņi ar īsiem, kustīgiem purniem, roņu pasugas milzeņi divdesmit pēdu apkārtmērā un desmit metru gari. Mums tuvojoties, tie pat nepakustējās.
— Vai šie dzīvnieki nav bīstami? — Konsels vaicāja.
— Nē, — es atbildēju, — vismaz, ja viņus neaizskar. Bet, ja ronim jāaizstāv savs mazulis, tad viņš kļūst šausmīgi nikns; nereti gadījies, ka tas sadraga laivu ar visiem zvejniekiem.
— Nu, uz to viņam arī tiesības, — Konsels piezīmēja.
— Es to nenoliedzu.
Divas jūdzes tālāk ceļu mums aizšķēršļoja kalnājs, kas jūras līci sargāja pret dienvidu vējiem. Tas stāvu nosliecās jūrā un bij pārklāts viļņu putu šļakatām. Iztālēm bij sadzirdama nejauka maurošana, it kā tur maurotu vesels gremotāju kustoņu bars.
— Klau! — Konsels iesaucās. — Tas jau vēršu koncerts.
— Nē, — es atteicu, — tas ir valzirgu koncerts.
— Vai viņi tur kaujas?
— Vai nu kaujas, vai rotaļājas.
— Ja profesora kungam nav nekas pretī, iesim palūkot viņus.
— Palūkosim, Konsel.
Un mēs devāmies uz to pusi pa melnām klintīm, nejaušām kraujām un ledus slideni nogludinātiem akmeņiem. Vairāk reižu es pakritu un nodauzīju sānus. Konsels bij vai nu uzmanīgāks, vai stiprāks uz kājām un nekrita, bet palīdzēja man piecelties, sacīdams:
— Ja profesora kungs plašak spertu kajas, viņš vieglāk noturētu līdzsvaru.
Nokļuvuši kalnāja virsgalā, mēs ieraudzījām plašu, baltu, ar valzirgiem pārklātu klajumu. Šie dzīvnieki tur patlaban rotaļājās. Mēs bijām dzirdējuši prieka un nevis cīņas rēcienus.
Valzirgi ar sava ķermeņa formu un locekļu sastatu līdzinās roņiem. Bet apakšējā žoklī tiem nav priekšzobu un ilkņu; augšējie ilkņi tiem astoņdesmit centimetru gari un resgalī trīsdesmit trīs centimetru apkārtmērā. Tie ir cietāki kā ziloņiem, bez šņīpām un tik viegli nedzeltē—tātad ārkārtīgi vērtīgi. Tāpēc arī valzirgus medī bez žēlastības, un drīz vien tie būs līdz pēdējam iznīdēti, jo mednieki bez izšķirības nogalina tiklab jaunos, kā grūsnējas mātītes un tā katru gadu iznīcina vairāk nekā četrus tūkstošus.
Tuvu garām iedams, es varēju labi tos aplūkot, jo viņi gulēja nekustēdamies. Ada tiem bieza un grumbaina, dzeltenīgi rūsgana, pat iesarkana, spalva īsa un reta. Daži no tiem bij līdz četri metri gari. Rāmāki un bezbailīgāki nekā viņu ziemeļu radinieki — tie pat sargus nebij nostādījuši ap savu apdzīvojamo vietu.
Novērojis šo valzirgu nometni, es grasījos griezties atpakaļ. Pulkstenis bij vienpadsmit, un, ja kapteinim Nemo būtu izdevīgs brīdis novērojumiem, es gribētu būt tur klāt. Tomēr necereju, ka saule šodien uzlēks. Apvārsnī sablīvējušies mākoņi to vēl aizslēpa mūsu acīm. Likās, ka nenovīdīgais spīdeklis negrib parādīt cilvēciskām būtnēm šo nepieejamo zemeslodes daļu.
Tomēr es noņēmos doties atpakaļ uz «Nautilu». Mēs gājām pa šauru taku kraujas virsotnē. Pusdivpadsmitos bijām jau tajā vietā, kur pirmāk izkāpām malā. Arī kapteinis ar laivu bij atbraucis šurp. Es ieraudzīju viņu stāvam uz kadas bazalta klints. Instrumenti tam bij līdzi. Viņa skatiens bij pavērsts pret ziemeļu apvārsni, gar kuru saule šajā laikā slīdēja savu loka ceļu.
Es novietojos viņa tuvumā un klusēdams gaidīju. Pienāca pusdiena, bet saule nerādījās, tāpat kā vakar. Mūs vajāja nelaime. Novērojumi nebij iespējami. Ja arī vēl rīt tie neizdosies, mums galīgi būs jāatmet cerības izzināt, kur īsti atrodamies.
Šodien bij 20. marts. Rīt, 21. martā, diena un nakts būs vienā garumā un, ja neskaita staru refrakciju, saule uz sešiem mēnešiem pazudīs aiz apvāršņa, un sāksies garā polarnakts. Ar septembra ekvinokciju1 saule bij pacēlusies pār ziemeļu apvārsni un slaidām spirālēm virzījusies augšup līdz 21. decembrim. No tā laika tā atkal pamazām bij slīgusi lejup, un rītdien tā raidīs pēdējos starus pār zemi.
Es pastāstīju kapteinim Nemo savas domas un bažas.
— Jums taisnība, Aronaksa kungs, — viņš atbildēja. — Ja es rīt nepa- gūšu savus izmērījumus, tad varēšu to tikai pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja saule pusdienā parādās, man būs visai izdevīgi novērot, jo aiz ceļojuma nejaušības mēs te esam atbraukuši tieši 21. martā.