Termometrs rādīja divpadsmit grādus zem nulles, vējš asi knieba sejā. Ledus gabali brīvās jūras klajumā kļuva arvien biežāki. Viss ūdens likās pārsalstam. Neskaitāmi melni plankumi virs ūdens līmeņa liecināja, ka arī te rodas jauna ledus kārta. Acīm redzami sešos ziemas mēnešos šī polārjūrā ir pilnīgi nepieejama. Ko gan pa to laiku darīja vaļi? Bez šaubām, pa sabli- vētā ledus apakšu viņi traucās uzmeklēt citus, dzīvošanai labākus ūdeņus. Roņi un valzirgi, pieraduši pie skarbāka klimata, arī pa ziemu palika šajā aizsalušajā jūrā. Sie dzīvnieki ir iemanījušies izurbt caurumus ledus klājā un pastāvīgi paturēt tos vaļējus. Pa šiem caurumiem tad viņi arī ieelpo gaisu; kad aukstuma vajātie putni ir aizlaidušies uz ziemeļu pusi, šie zīdītāju kustoņi paliek vienīgie polārā kontinenta valdnieki.
Pa to laiku rezervuāri bij piepildīti, un «Nautils» lēnām nogrima dzīlē. Tūkstoš pēdu dziļumā kuģis apstājās. Tad tā skrūve atkal sāka spēcīgi kult ūdeni, un «Nautils» devās uz ziemeļiem ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Pret vakaru tas jau brauca pa apakšu cauri bezgalīgajam sablīvētā ledus kalnājam.
Aiz uzmanības salona logi palika aizvērti, jo «Nautils» viegli varēja uzdurties kādam nogrimušam ledus klucim. Tāpēc es to dienu pavadīju,, kārtodams savas piezīmes. Visas manas domas vēl kavējās dienvidpola atmiņās. Mēs šo nekad vēl neredzēto vietu bijām aizsnieguši bez sevišķām pūlēm un bez briesmām, it kā kādā dzelzceļa vagonā pa drošām sliedēm. Bet nu patiešām sākās atpakaļceļojums. Vai tajā vēl iedomājami līdzīgi pārsteigumi? Es par to biju gandrīz pārliecināts, jo zemūdens brīnumi nav izsmeļami! Piecarpus mēnešu laikā, kopš nejaušs gadījums mūs noveda uz šā kuģa, bijām nobraukuši četrpadsmit tūkstoš ljē, tātad vairāk nekā pa ekvatoru zemeslodei apkārt, un cik pievilcīgu vai šausmīgu atgadījumu bijām piedzīvojuši: medības Krespo salas mežos, Ceilonas pērļu zveju, uzskriešanu sēklī Toresa jūras šaurumā, korāļu kapsētu, Arabijas tuneli, Santorinas ugunis, Vigo jūras līča miljonus, Atlantidu un beigās dienvidpolu! Visu cauru nakti šīs atmiņas neļāva ne acumirkli aizmigt.
Ap trim rītā spēcīgs trieciens mani pamodināja. Paslējies sēdus, es tumsā klausījos, tad piepeši no savas guļas vietas tiku aizsviests istabas vidū. Acīm redzot «Nautils» no spēcīga trieciena bij spēji nosveries uz sāniem. Gar sienām turēdamies, es pa gaiteņiem aiztaustījos līdz apgaismotajam salonam. Tur visas mēbeles bij apgāztas. Par laimi tikai uzstātos rūpīgi piestiprinātās vitrīnas nebij apgāzušās. Aiz vertikālās pārvietošanās līnijas gleznas labajā pusē bij kā pielipušas sienai, kamēr kreisajā pusē tās ar ietvaru apakšējo daļu stāvēja kādu pēdu atkarus. Tātad «Nautils» gulēja nekustoši, sazvēlies uz labajiem sāniem.
Iekšpusē es sadzirdu soļu troksni un neskaidras balsis. Tomēr kapteinis Nemo nerādījās. Es patlaban grasījos atstāt salonu, kad ienāca Neds Lends ar Konselu.
— Kas noticis? — es tūliņ viņam vaicāju.
— Es nācu pavaicāt to profesora kungam, — Konsels atbildēja.
— Velns lai parauj! — kanadietis iesaucās. — Es zinu, kas tas ir! «Nautils» ir dabūjis triecienu un uzskrējis sēklī, es neticu, ka viņš šoreiz tiks nost kā tur, Toresa šaurumā.
— Bet vai kuģis vismaz pacēlies juras virspuse? — es jautāju.
— To mēs nezinām, — Konsels atbildēja.
— Par to viegli varam pārliecināties, — es piebildu. Es palūkojos manometrā. Par lielu pārsteigumu tas rādīja trīs simti sešdesmit metru lielu dziļumu.
— Ko tas gan īsti nozīmē? — es iesaucos.
— Par to jāapvaicājas kapteinim Nemo, — Konsels atteica.
— Bet kur lai viņu sastop? — Neds Lends iebilda.
— Sekojiet man, — es teicu saviem biedriem.
Mēs izgājām no salona. Bibliotēkas istabā nebij neviena. Man ienaca prātā, ka kapteinis Nemo bus stūrmaņa kabine. Visprātīgākais bij nogaidīt. Un tā mēs visi trīs atgriezāmies atpakaļ salona.
Es nekā neatbildēju uz kanadieša pukošanos. Tagad viņam bij labs iemesls visādiem pārmetumiem. Es ļāvu, lai viņš pēc patikas izgāž savas dusmas, un klusēju.
Tā mēs nosēdējām minūtes divdesmit, vērodami katru vismazāko troksnīti «Nautila» telpās, kad ienāca kapteinis Nemo. Likās, ka viņš mūs nemaz neredz. Viņa parasti tik aukstaja sejā bij redzams itin kā uztraukums. Klusēdams viņš aplūkoja kompasu un manometru, tad pusložu karte vilka pirkstu pār dienvidpola jūrām.
Es negribeju viņu traucēt. Tikai bridi vēlāk, kad viņš pagriezās pret mani, es viņu uzrunāju ar teikumu, ko viņš pats bij lietojis Toresa jūras šaurumā:
— Atgadījums, kapteiņa kungs?
— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Šoreiz nelaimes gadījums.
— Nopietns?
— Tas ari var būt.
— Vai mēs atrodamies lielās briesmās?
— Nē.
— «Nautils» ir uzskrējis sēklī?
— Jā.
— Un tas noticis? …
— Aiz dabas untuma un nevis aiz cilvēku nemākulības. Mēs kuģa vadībā neesam pielaiduši nekādu kļūdu. Tomēr nebij iespējams aizkavēt līdzsvara tieksmes untumus. Cilvēku likumus mēs varam ignorēt, bet dabas likumi ir nepārvarami.
Tas bij gan savāds acumirklis, ko kapteinis Nemo izvēlējies saviem filozofiskajiem prātojumiem. Bet vispār no tiem es netiku nekādā skaidrībā.
— Vai es tomēr nevarētu dabūt zināt, — es teicu, — kāds iemesls šim atgadījumam?
— Milzīgs ledus blāķis, vesels kalns ir apvērsies, — viņš man atbildēja. — Kad ledus kalna apakšdaļu izkausē siltākas ūdens straumes vai kad nemitīgi triecieni to satricina, tā smaguma centrs pārvietojas uz augšu. Tad tas ar visu savu masu apsviežas apkārt un grimst dibenā. Tā noticis patlaban. Viens no tādiem kalniem nogrimdams ķēris «Nautilu» zemūdens dzīlē. Tas noslīdējis pa kuģa korpusa apakšu un ar neatvairāmu spēku pacēlis to mazāk blīvos ūdens slāņos, kur kuģis patlaban guļ uz sāniem.