Bij tā ap pieciem no rīta. Mēs atkaļ samanījām triecienu «Nautila» priekšgalā. Es sapratu, ka tā durklis pāršķēlis kādu ledus kluci. Acīm redzot stūrmanis taisījis neveiklu pagriezienu, jo grūti bij braukt pa ledus gabalu pieblīvēto zemūdens tuneli. Tāpēc es nodomāju, ka kapteinis Nemo lūkos izvairīties no traucēkļiem un virzīs kuģi pa ūdens spraugas izlokiem. Vispār turpmākais ceļš mums nevarēja būt pilnīgi aizšķēršļols. Bet pretēji manam ieskatam «Nautils» sāka virzīties atpakaļ.
— Liekas, ka mēs braucam atpakaļ, — Konsels sacīja.
— Jā, — es atbildēju. — Laikam uz to pusi tunelim nav izejas.
— Tātad? …
— Tātad ļoti vienkārši, — es teicu. — Mēs griezīsimies atpakaļ pa veco ceļu un raudzīsim izkļūt laukā dienvidu pusē.
Es to teicu tādā balsī, itin kā pats par to būtu pilnīgi pārliecināts. «Nautils» arvien ātrāk brauca atpakaļējā virzienā.
— Te mēs aizkavēsimies, — Neds Lends ieminējās.
— Ko nozīmē dažas stundas ātrāk vai vēlāk, ja tikai beidzot izkļūstam laukā!
Kādu laiciņu es pastaigājos no salona uz bibliotēku. Mani biedri sēdēja klusēdami. Tad arī es atgulos uz dīvana un pilnīgi mechaniski sāku pāršķirstīt kādu grāmatu.
Pcc kādas ceturtdaļstundas Konsels pienāca man klāt un teica:
— Vai tā ir interesanta grāmata, ko profesora kungs lasa?
— Ļoti interesanta, — es atbildēju.
— To es ticu. Tā jau ir profesora kunga paša sarakstīta grāmata!
— Mana paša?
Patiešām, tā bij mana paša grāmata par juras dzīļu noslēpumiem. Es aizvēru to un sāku atkal pastaigāties. Neds un Konsels piecēlās, lai ietu projām.
— Palieciet, draugi, — es teicu, viņus atturēdams. — Paliksim visi kopā, līdz izkļūsim no šīs spraugas.
— Kā profesora kungam tīk, — Konsels atteica.
Tā pagāja dažas stundas. Es bieži aplūkoju pie salona sienām uzkārtos instrumentus. Manometrs rādīja, ka «Nautils» peld trīs simti metru lielā dziļumā, kompass — ka tas nemitīgi vēršas pret dienvidiem, laga — ka braucam divdesmit jūdzes stundā, tas nozīmē, — ar vislielāko ātrumu, kāds vispār iespējams šādā šaurā spraugā. Bet kapteinis Nemo zināja, ka vilcināties nav iespējams un ka minūte te nozīmē vairāk nekā citkārt vesels gadu simtenis.
Astoņos divdesmit piecās minūtēs notika jauns trieciens. Es nobālu. Mani draugi spiedās tuvāk. Es biju satvēris Konsela roku. Mēs paskatījāmies viens otram acīs un skatieniem sapratāmies labāk nekā vārdiem.
Šajā acumirklī kapteinis ienāca salonā. Es steidzos viņam pretī.
— Vai ceļš uz dienvidiem ir aizsprostots? — es vaicāju.
— Jā, profesora kungs. Ledus kalns atkal ir apgāzies un aizšķeršļojis mums izeju.
— Mēs esam ieslodzīti?
— Jā.
XVI
TRŪKST GAISA
Tātad visapkārt «Nautilam», augšā un apakšā, necaurlaužams ledus slānis. Mēs bijām sablīvējuma gūstā! Kanadietis trieca pret galdu savu vareno duri. Konsels neteica ne vārda. Es skatījos kapteinī. Viņa seja atkal bij auksta, kā parasts. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš likās pārdomājam. «Nautils» stāvēja uz vietas.
Tad kapteinis ierunājās:
— Kungi, mūsu tagadējā stāvoklī ir iespējamas divējādas nāves.
Šis noslēpumainais cilvēks izskatījās gluži kā matematikas profesors, kas lasa lekciju saviem studentiem.
— Pirmā, — viņš turpināja, — ka mēs tiekam saspiesti. Otrā — nobeidzamies aiz gaisa trūkuma. Es nesacīšu, ka varam arī badā nomirt, jo «Nautila» pārtikas krājumi, bez šaubām, izturēs ilgāk nekā mēs paši. Tātad mums atliek tikai izredzes kļūt saspiestiem vai noslāpt.
— Par noslāpšanu nebūtu ko baidīties, kapteiņa kungs, — es teicu, — jo mūsu gaisa rezervuāri ir pilni.
— Jā gan, — kapteinis Nemo atsaucās, — bet tajos uzkrātā gaisa mums pietiek tikai divām dienām. Trīsdesmit sešas stundas mēs jau esam zem ūdens, un «Nautila» sasmakušais gaiss katrā ziņā būtu atjaunojams. Pēc četrdesmit astoņām stundām mūsu gaisa krājums būs galīgi iztērēts.
— Nekas, kapteiņa kungs, lūkosim izkļūt brīvē pirms šīm četrdesmit astoņām stundām!
— Vismaz mēģināsim izlauzties cauri apkārtējai ledus sienai.
— Uz kuru pusi? — es vaicāju.
— To mums norādīs zonde. Es nolaidīšu «Nautilu» uz apakšējās ledus kārtas, un mani skafandrās ieģērbtie ļaudis mēģinās izlauzt ledus sienu plānākajā vietā.
— Vai salona logu aizvirtņus nav iespējams attaisīt?
— Kāpēc ne? Mēs patlaban stāvam uz vietas.
Kapteinis Nemo izgāja. Tūliņ pēc tam bij dzirdams, ka ūdens šalkdams gāzās rezervuāros. «Nautils» lēnām grima lejup un trīs simti piecdesmit metru lielā dziļumā novietojās uz apakšējās nogrimušās ledus kārtas.
— Draugi, — es teicu, — mūsu stāvoklis ir kļūmīgs, tomēr es ceru, ka nezaudēsiet drosmi un izturību.
— Profesora kungs, — kanadietis atsaucās, — tagad nav īstais brīdis npgrūtināt jūs ar pārmetumiem. Esmu gatavs darīt visu mūsu kopējai glābšanai.
— Labi, Ned, — es teicu, sniegdams viņam roku.
— Bez tam es vēl varu piezīmēt, — viņš teica, — ka ar kapli protu rīkoties tikpat labi kā ar harpunu, un tāpēc tagad varu būt kapteinim noderīgs. Esmu viņa rīcībā.
— Bez šaubām, viņš neliegsies aicināt jūs palīgā. Nāciet, Ned!
Es aizvadīju kanadieti ģērbtuvē, kur «Nautila» ļaudis patlaban ģērba mugurā savas skafandras. Paziņoju kapteinim Neda Lenda vēlēšanos, un tam nekas nebij pretī. Kanadietis tūliņ uzvilka skafandru un bij gatavs doties līdzi saviem darba biedriem. Katram no tiem mugurā bij Rukveirola aparats ar prāvu svaiga gaisa krājumu. Tas ievērojami patukšoja «Nautila» rezervuārus, bet tur nekā nevarēja līdzēt. Rumkorfa aparati kuģa elektrisko staru spilgti apgaismotajā apvidū nebij vajadzīgi.