Kad Neds Lends bij saģērbies, es atgriezos salonā, kur logu aizvirtņi bij vaļā, un, Konselam līdzās nostājies, aplūkoju zemākos ledus slāņus, uz kuriem «Nautils» patlaban balstījās.
Brīdi vēlāk mēs redzējām, ka uz sablīvējuma pusi dodas kāds ducis kuģa ļaužu, starp kuriem bij arī pēc lielā auguma viegli atšķiramais Neds Lends. Arī kapteinis Nemo gāja līdzi.
Iekams viņi ķērās pie ledus laušanas, kapteinis vairākās vietās ledū izurba caurumus, lai pārliecinātos, kādā virzienā jāvada darbi. Garās zondes ieurbās ledus sānu sienās, bet piecdesmit metru biezumā sienām vēl tomēr nebij gala. Nebij nekādas nozīmes lauzties uz augšu, kur acīm redzami atradās pats lielais, vairāk nekā četri simti metru biezais ledus sastrēgums. Tad kapteinis Nemo sāka pārbaudīt apakšējā slāņa biezumu. Izrādījās, ka tur tikai desmit metri mūs šķir no ūdens. Tik bieza bij šī apakšējā ledus kārta. Tātad šeit bij izlaužams gabals «Nautila» peldlīnijas apmērā, proti, seši tūkstoši pieci simti kubikmetru, lai dabūtu caurumu, pa kuru mēs varētu pacelties virs ūdens.
Darbs tika sākts nekavējot un ar neatlaidīgu enerģiju. Visapkārt «Nautilam» izcirst būtu nācies grūti, tāpēc kapteinis Nemo apzīmēja milzīgu apli astoņu metru attālumā no kuģa kreisās malas. Tad matroži šajā aplī vispirms izurba vienādā atstatumā caurumus. Pēc tam darbā laida kapļus, un ledus lieliem gabaliem lūza laukā. Tā kā izlauzto ledus gabalu īpatnējais svars vieglāks kā ūdens, tad tie tūliņ pacēlās mūsu tuneļa virspusē, kura augša kļuva par tik biezākā, par cik planaka apakšpuse. Bet tam jau nebij nekādas nozīmes, ja lejā ledus slānis pamazām kļuva plānāks.
Pēc divām stundām smaga darba Neds Lends ienāca atpakaļ nokusis. Viņa un tā biedru vietā stājās citi, kuriem pievienojāmies mēs ar Konselu. «Nautila» kapteiņa palīgs rīkoja mūsu darbu.
Ūdens man likās sevišķi auksts, bet es sasilu, strādādams ar kapli. Rīkoties es varēju pilnīgi brīvi, lai gan atrados zem trīsdesmit atmosfēru liela spiediena.
Pēc divu stundu darba, atgriezies iebaudīt drusku ēdiena un atpūsties, es novēroju manāmu starpību starp Rukveirola aparata piegādājamo un «Nautila» iekštelpu gaisu, kur jau bij samanāms ievērojams ogļskābes pieplūdums. Gaiss nebij atjaunots kopš četrdesmit četrām stundām, un tā elpojamās vielas ārkārtīgi samazinājušās. Un tomēr divpadsmit stundu ilgā darbā mēs bijām izlauzuši pa apzīmēto loku tikai metru dziļu šņīpu jeb pavisam seši simti kubikmetru ledus. Aprēķinot pēc šajās divpadsmit stundās veiktā darba, bij redzams, ka mums būtu jāstrādā vēl piecas naktis un četras dienas, lai paveiktu to, ko bijām iesākuši.
— Piecas naktis un četras dienas! — es teicu saviem biedriem, — bet rezervuāros gaisa mums ir tikai divām dienām.
— Nerunājot nemaz par to, — Neds Lends attrauca, — ka, arī izsprukuši no šā nolādamā cietuma, mēs tomēr vēl atrādīsimies iesprostoti ledus blāķos un bez nepieciešamā gaisa.
Tas bij pilnīgi pareizi. Kas varētu paredzēt to laika minimumu, kāds nepieciešams mūsu atbrīvošanai? Vai mēs jau nebūsim noslāpuši, iekams «Nautils» iespēs pacelties virs ūdens? Vai kuģim nolemts šajā ledus kapā aiziet bojā ar visiem tiem, kas tajā atradās? Stāvoklis likās bīstams. Bet katrs no mums to apzinājās un bij gatavs savu pienākumu izpildīt līdz galam.
Kā jau es biju paredzējis, pa nakti milzīgajā ledus iedobumā bij izcirsta vēl metru dziļāka vaga. Bet rītā, skafandru uzvilcis un laukā izgājis, es nokļuvu seši vai septiņi grādu lielā aukstumā un redzēju, ka ledus sienas kuģa abējās pusēs pievirzījušās vēl tuvāk. Cilvēku darba un viņu rīku nesasildītie ūdens slāņi, kas atradās attālāk no cērtamās spraugas, sāka jau sasalt. Ko lai mēs iesākam pret šīm jaunajām briesmām, kas aizšķēršļoja katru izredzi uz izglābšanos? Kā lai mēs aizkavētu ūdens sasalšanu ap «Nautilu», kā novērst ledus žņaugu, kas kuģa sienas varēja ielauzt tikpatviegli kā plānu stiklu?
Par šīm jaunajām briesmām es biedriem nekā nesacīju. Kāpēc arī traucēt viņu enerģiju tagadējā smagajā glābšanas darbā? Tomēr, kuģī atgriezies, es kapteinim Nemo pastāstīju savus novērojumus.
— Es to zinu, — viņš atbildēja rāmā balsī, ko vislielākie sarežģījumi nespēja uztraukt. — Viena nelaime atkal vairāk, un es nezinu nekādas iespējas to atvairīt. Vienīgā izredze izlauzties ātrāk, nekā notiek sasalšanas process. Aizsteigties tam priekšā, tas viss.
Aizsteigties priekšā! Patiešām, bij laiks pierast pie tamlīdzīgiem izteicieniem.
Todien vairāk stundu no vietas es dedzīgi strādāju ar kapli. Darbs uzturēja mani modru. Līdz ar darbu ārpus «Nautila» bij iespējams elpot tīro atmosfēru un izvairīties no iekštelpu samaitātā gaisa.
Pret vakaru grāvis ledū bij izcirsts vēl vienu metru dziļāks. Kuģī atgriezies, es gandrīz zaudēju samaņu ogļskābes piesātinātajā telpa. Ak, kāpēc gan ķīmiskā ceļā nebij iespējams iznīcināt šo kaitīgo gāzi! Skābekļa mums te netrūka. Ūdenī tas atrodams ievērojamā daudzumā, ar mūsu lielajām baterijām mēs labi varētu izdalīt šo dzīvinošo šķidrumu. Es par to domāju ilgi, bet ko tas līdzētu, jo mūsu izelpotā ogļskābe pamazām pieplūdināja visu kuģa telpu? Lai to neitralizētu, nepieciešams piepildīt mūsu uztvērējus ar kodīgo kalija sāli un likt tiem nemitīgi darboties. Bet šīs vielas uz kuģa nebij, un ne ar kādu citu vielu tā nav atvietojama.
Tajā vakarā kapteinim Nemo bij jāatver daži rezervuāru krājumi un jāielaiž kaut cik derīga gaisa «Nautila» iekšiene. Bez tā rnēs nebūtu uzmodušies no miega.
Otra rītā, 26. martā, es atkal biju darbā, laužot piekto metru ledū. Ledus slāņu sānu sienas un apakšējā kārta acīm redzami palika arvien biezākas. Nepārprotami redzams, ka tās saklausies, iekams «Nautils» būs paspējis izlauzties. LJz acumirkli mani pārņēma izmisums. Kaplis tikko neizslīda no rokām. Ko te vēl grauzties ledu, ja tik un tā jānoslāpst, jātiek sašķaidītam no šā sacietējušā ūdens un tādās mokās, ko nespētu izdomāt paši nežēlīgākie mežoņi? Man bija tāda sajūta, ka atrodos kāda nezvēra atplestā rīklē un divi zobaini žokļi pamazām veras ciet.