Kapteinis Nemo, darbu vadīdams un arī pats strādādams, bij nokļuvis turpat pie manis. Es satvēru viņa roku un norādīju uz mūsu cietuma sienām. Ledus labajā pusē bij pievirzījies vismaz par kādiem četriem metriem tuvāk «Nautila» korpusam.
Kapteinis bij sapratis un deva zīmi sekot viņam. Mēs atgriezāmies atpakaļ kuģī. Skafandru novilcis, es iegāju pie viņa salonā.
— Aronaksa kungs, — viņš teica, — mums jāizmēģina kāds ārkārtīgs līdzeklis, citādi mēs tiksim iemūrēti te kā cementa lējumā.
— Tā tas ir, — es atbildēju. — Bet kas te būtu darāms?
- Ak! — viņš atsaucās. — Ja mans «Nautils» spētu izturēt visstiprāko spiedienu!
— Nu un tad? — es vaicāju, nesapratis, ko īsti domā kapteinis.
— Vai tad jūs nesaprotat, — viņš teica, — ka šī ūdens sasalšana nāk mums tikai par labu? Vai jūs nesaprotat, ka sasaldams tas salauzīs šos ledus slāņus tāpat, kā salauž viscietākos akmeņus? Vai neaptverat, ka tas var būt tieši mūsu glābējs, nevis, iznīcinātājs?
— Jā, kapteiņa kungs, tas var būt. Bet, lai cik liela būtu «Nautila» izturība, tomēr tas neizturēs šo milzīgo spiedienu; ledus sienas to pārvērtīs tērauda plāksnītē.
— To es zinu, profesora kungs. Mēs nedrīkstam palaisties uz dabas labvēlību, bet vienīgi tikai paši uz sevi. Mums jāturas pretī šai sasalšanai un jāaizkavē tā. Ne tikai sānu sienas jau sakļaujas, bet «Nautila» priekšējā un pakaļējā galā paliek ne vairāk par desmit pēdu brīva ūdens. Sasalstošais ūdens ieslēdz mūs no visām pusēm.
— Cik ilgi vēl rezervuāros mums pietiks gaisa elpošanai? — es vaicāju..
Kapteinis paskatījās man tieši acīs.
— Parit, — viņš teica, — mūsu rezervuāri būs tukši!
Mani pārņēma auksti šermuļi. Bet vai tad par tādu atbildi bij ko brīnīties? 22. martā «Nautils» nonira dienvidpola brīvajos ūdeņos. Patlaban mums bij 26. Tātad piecas dienas mēs jau bijām iztikuši ar saviem gaisa papildu krājumiem. Un pāri palikušais elpojamais gaiss jātaupa strādniekiem.
Bet kapteinis Nemo pa to laiku stāvēja mierīgs, nekustīgs, dziļās pārdomās nogrimis. Redzams, viņam bij prātā kaut kas, ko viņš negribēja atzīt. Viņš pats atraidīja neatlaidīgo domu. Beidzot pāris vārdu paspruka-viņam pār lūpām:
— Bet vārošs ūdens … — viņš nomurmināja.
— Vārošs ūdens? — es iesaucos.
— Jā, profesora kungs. Mēs esam ieslēgti samērā šaurā spraugā. Vai nebūtu iespējams, ka «Nautila» sūkņu ilgāku laiku izšļāktais verdošais ūdens paceļ temperaturu un aizkavē sasalšanas procesu?
— To vajadzētu izmēģināt, — es noteikti sacīju.
— Pamēģināsim, profesora kungs.
Ārpusē termometrs rādīja ne mazāk kā septiņus grādus zem nulles. Kapteinis Nemo aizvadīja mani virtuvē, kur atradās destilējamie aparati lietojamā ūdens piegādāšanai. Tos visus piepildīja un elektrisko bateriju radīto karstumu laida ūdens novadu caurulēs. Jau pēc dažiem mirkļiem ūdens tur bij simts grādu karsts. No šejienes to novadīja tieši uz sūkņiem un tā vietā ieplūdināja jaunu. Bateriju attīstītais karstums bij tik liels, ka no jūras ieplūdušais aukstais ūdens, tikai aparatiem cauri iztecējis, nonāca sūkņos gluži verdošs.
Sākās izplūdinājums, un pēc trim stundām' termometrs ārpusē rādīja vairs tikai seši grādi zem nulles. Viens grāds jau bij iegūts mūsu labā. Vel pēc divām stundām aukstums bij tikai četri grādi.
— Tas iedarbojas! — es teicu, ilgāku laiku rūpīgi novērojis mēģinājuma sekas.
— Domāju gan, — kapteinis atbildēja. — Saspiesti rnēs vairs netiksi^ Tagad mums tikai vēl jābaidās noslāpt. ff
Nakti temperatūra bij pacēlusies grādu virs nulles. Augstāk to dabūt ar šādiem izplūdinājumiem nebij iespējams. Bet, tā kā jūras ūdens sasalst tikai divu grādu lielā aukstumā, tad es biju pārliecināts, ka icsalšanas briesmas mums vairs nedraud.
Nākošā rītā, 27. martā, ledus gabalā bij jau izcirsts sešus metrus dziļš iedobums. Tikai četri metri vēl bij jāpaveic. Tātad darba četrdesmit astoņām stundām. «Nautila» iekšējās telpās gaisu atjaunot vairs nebij iespējams. Tāpēc šodien musu stāvoklis bij kļuvis vēl kritiskāks.
Mani nomāca neatvairāma smaguma sajūta. Ap trijiem pēcpusdienā bailes pieauga visaugstākā mērā. Es žāvājos, kamēr vai žokļi izmežģījās. Plaušas ķerstīja elpošanai nepieciešamo vielu, kas aizvien samazinājās. Man uzmācās it kā garīgs stulbums. Biju kļuvis gandrīz pilnīgi bez spēka un apziņas. Gluži tāpat nomocīts, mans krietnais Konsels ne mirkli nepameta mani vienu. Manu roku satvēris, viņš raudzīja mani mierināt, es dzirdēju viņu čukstam:
— Ak, kaut es varētu iztikt bez elpošanas, lai profesora kungam atliktu vairāk gaisa!
Man asaras saskrēja acīs, dzirdot viņu tā runājam.
Tā kā kuģa iekšienē uzturēties gandrīz vairs nebij iespējams, mēs ar jo lielāku prieku ģērbām mugurā skafandras un savukārt stājāmies darbā. Kapļi skanēja, cietajā ledus blīvā atsizdamies. Rokas nokusa, delnas bij tulznu pilnas, bet ko gan nozīmēja šis nogurums un ievainojumi! Dzīvinošais gaiss ieplūda plaušās. Te bij iespējams elpot. Elpot!
Un tomēr neviens nepalika ilgāk par noteikto laiku šajā zemūdens darbā. Savu padarījis, ikkatrs atdeva dzīvīgo gaisa rezervuāru slāpstošajam biedram. Kapteinis Nemo visiem rādīja priekšzīmi un pats pirmais padevās šai bargajai disciplinai. Noteiktā laikā viņš nodeva savu aparatu biedram un pats atgriezās kuģa sasmakušajās telpās, kā allaž mierīgs, bez uztraukuma un ne par ko nesūdzēdamies.