Pirmie vārdi, ko es dabūju pār lupām, bij pateicība maniem biedriem. Neds Lends un Konsels bij izglābuši man dzīvību, kad sākās agonija. Vissirsnīgākā pateicība nevarēja atalgot viņu uzupurēšanos.
— Diezgan, profesora kungs, — Neds Lends atsaucās, — par to nav vērts runāt! Kāds tad mums tur nopelns? Nekāds! Vienkāršs aritmētisks jautājums. Jūsu dzīvība vairāk vērta nekā mūsējās. Tāpēc tā arī bij jāglābj.
— Ne, Ned, — es atbildēju. — Vairāk vērta tā nav. Nekas nav vērtīgāks par labu un augstsirdīgu cilvēku, un jūs tāds esat!
— Būs jau labi! — kanadietis atbildēja apmulsis.
— Un tu, Konsel, arī dabūji krietni vien ciest.
— Ne pārāk daudz. Taisnību sakot, profesora kungs, man pietrūka pāra malku tīra gaisa, bet man liekas, ka ari pie tā es varētu pierast. Bez tam es redzēju, ka profesora kungs zaudē samaņu, un tacl man pārgāja kāre pašam elpot. Tas, kā teic, mani pavisam. . .
Sakaunējies Konsels nenobeidza savu teikumu.
— Mīļie draugi! — es iesaucos aizkustināts. — Uz visiem laikiem mēs esam vienoti savā starpā, un jums ir pilnīga tiesība mani.. .
— Es šo tiesību arī gribu izmantot, — kanadietis ieminējās.
— Kā tā? — Konsels ievaicājās.
— Jā, — Neds Lends turpināja, — tiesību ņemt jūs līdzi, kad reiz pametīšu šo velnišķīgo «Nautilu».
— Starp citu, — Konsels vaicāja, — vai mēs arī braucam labvēlīgā virzienā?
— Jā, — es atbildēju, — mēs braucam saulei pretī, bet šeit saule ir ziemeļu pusē.
— Bez šaubām, — Neds Lends piezīmēja, — bet vēl vajadzētu uzzināt, vai mēs esam Klusajā vai Atlantijas okeānā, apkuģojatnā vai tuksnešainā jūrā.
Uz to atbildēt es nevarēju un baidījos, ka kapteinis Nemo atkal aizved mūs tajā plašajā okeānā, kurš apskalo Āzijas un Amerikas krastus. Viņš nobeidza savu pasaules apceļojumu un vadīja «Nautilu» atpakaļ uz to jūru, kur tas varēja būt visneatkarīgāks. Bet ja nu mēs atgriežamies Klusajā okeānā, tālu prom no visām apdzīvotām zemēm, kas tad notiks ar Neda Lenda plāniem?
Mazliet vēlāk mēs jau tikām' skaidrībā par šo svarīgo jautājumu. «Nautils» brauca ātri. Polarlokam drīz vien bijām pāri un virzījāmies pret augsto Horna ragu. 31. martā pulksten astoņos vakarā mēs bijām iepretim Amerikas lejasgalam.
Visas mūsu līdzšinējās ciešanas bij aizmirstas. Pamazām izgaisa atmiņas par ledus ieslodzījumā pavadītajām dienām. Tagad mēs domājām tikai par nākotni. Kapteinis Nemo vairs nerādījās ne salonā, ne uz klāja. Viņa palīgs katru dienu taisīja atzīmes pusložu kartē, no tām es skaidri redzēju «Nautila» virzienu. Šovakar es pārliecinājos ar lielu patiku, ka mēs braucam uz ziemeļiem pa Atlantijas okeānu.
Ari kanadietim un Konselam es pastāstīju savus novērojumus.
Laba ziņa, — kanadietis teica, — bet uz kurieni īsti «Nautils» dodas?
— To es nevaru pateikt, Ned.
— Varbūt, ka pēc dienvidpola kapteinis mēģinās aizsniegt arī vēl ziemeļpolu un atgriezties Klusajā okeānā pa slaveno ziemeļrietumu šaurumu.
— Par to nevarētu šaubīties, — Konsels piebilda.
— Tā ir viņa darīšana, — kanadietis sacīja. — Tikai mēs viņu gan vairs turp nepavadīsim.
— Lai nu kā, — Konsels piebilda, — bet ievērojams cilvēks ir šis kapteinis Nemo, un mums nav ko nožēlot, ka esam' ar viņu iepazinušies.
— It sevišķi, kad būsim tikuši vaļā no viņa, — Neds Lends piebilda..
1. aprilī, kad «Nautils» īsi pirms pusdienas pacēlās virs ūdens, mēs
rietumu pusē saskatījām sauszemi. Tā bij Ugunszeme, ko pirmie pasaules apceļotāji tā nosaukuši pēc daudzajām dūmu strūklām, kuras paceļas no iedzimto būdām. Šī Ugunszeme ir plašs salu kopums, ap trīsdesmit ljē garumā un astoņdesmit platumā, starp 53° 56' dienvidu platumu un 67° 50' un 77° 15' rietumu garumu. Pats krasts man likās zems, bet tālumā redzēju paceļamies augstus kalnus. Man pat šķita, ka saskatu Sarmiento virsotni, kura paceļas divi tūkstoši septiņdesmit metru pār jūras līmeni kā pirami- dala klinšu masa ar visai smailu šķautni. Neds Lends man pastāstīja, ka pēc tā, vai smaile skaidri redzama vai tvaikos tīta, varot zināt, vai gaidāms labs vai slikts laiks.
Šajā acumirklī kalna smaile kļuva skaidri saredzama pret debess fonu. Tas vēstīja labu laiku, un tāds arī patiešām iestājās.
«Nautils» nonira zem ūdens, turējās tuvu pie krasta, bet tikai dažas jūdzes brauca gar to. Pa salona vaļējo logu es redzēju garas lianas un tās pašas milzīgās fukusas, kuru dažas pasugas biju jau novērojis klajā polārjūrā; ar visām savām gludajām un lipīgajām skarām tās aizsniedza trīs simti metru lielu garumu; īstas virves īkšķa resnumā un ļoti stipras; tās dažkārt arī lietotas kuģu vajadzībām. Kāds cits augs, ko sauc par velpi,. ar četri pēdu garām, korāļu atkrišņu aplipušām lapām apklāja jūras dibenu. Tās noder par ligzdām un barību neskaitāmiem dzīvniekiem un moluskiem', krabjiem un tintes zivīm.
Pa šo audzelīgo un dzīvības pilno dibenu «Nautils» nobrauca ārkārtīgi ātri.
Šajos ūdeņos mūsu tīkli izzvejoja vairākas skaistas aļģes, sevišķi kādu fukusas pasugu, kurai saknēs mēdz ieķerties vislabākās austeres pasaulē. Zosis un pīles desmitiem metās uz «Nautila» klāja un tūliņ tika novietotas mūsu pārtikas krājumos. No zivīm es it sevišķi novēroju kaula zivis, grunduļu dzimtas, divus decimetrus garas ar balsnējiem un dzelteniem raibumiem.
Bez tam vēl te bij sastopamas neskaitāmas medūzas un vienīgi Malui- nu ūdeņos atrodamās skaistās chrizaoras. Dažas no tām bij pusapaļa gludena saulsarga veidā ar divpadsmit vienādām, galos izmargotām svītrām; citas atkal līdzīgas kurvjiem, no kuriem graciozi liecās laukā platas lapas un gari sarkani zariņi. Tās peldeja, airēdamās ar savām četrām lapveidīgām lāpstiņām, kamēr maigo tausteklīšu pušķis plīvoja viļņos. Es ļoti vēlējos uzglabāt dažus no šiem skaistajiem zoofitiem, bet tie jau nav nekas vairāk kā mākonīši, kā ēnas, kā vienkārša parādība, kura savīst un izkust ārpus savas ūdens dzimtenes.