Kad Ma.uinu pēdējie augstumi bij nozuduši aiz apvāršņa, «Nautils» nonirās aptuveni divdesmit — divdesmit pieci metri dziļi un brauca gar Amerikas krastu. Kapteinis Nemo nerādījās.
Līdz 3. aprilim mēs gan virs, gan zem ūdens turējāmies Patagonijas krasta tuvumā. «Nautils» aizbrauca garām Laplatas grīvas platajam līcim un 4. aprilī atradās klajā jūrā ap piecdesmit jūdžu no Urugvajas krasta. Kuģis turējās virzienā uz ziemeļiem un slaidos lokos lieca apkārt Dienvidamerikas krastu izrobojumiem. No ceļa sākuma Japanas jūrā mes bijām jau nobraukuši pavisam sešpadsmit tūkstoši ljc.
Aj) vienpadsmitiem rītā mēs pārbraucām pāri Mežāža tropam un, lu- rēdamies trīsdesmit septītā meridiānā virzienā, aizsniedzām Frio raga platuma grādu. Nedam Lendatn par lielām sirdssāpēm kapteinis Nemo vairījās no Brazilijas apdzīvotiem krastiem un reibinošā ātrumā brauca tiem garām.
Tādā ātrumā braucām vairākas dienas un 9. apriļa vakarā atradāmies pret Sanroka ragu Dienvidamerikas vistālākajā austrumu daļā. Tur «Nautils» atkal attālinājās no krasta un aizsniedza lielāku dziļumu tajā zemūdens ielejā, kura stiepjas gar Siera-Leona ragu un Āfrikas krastiem. Šī ieleja pie Antiļu salām sadalās divās joslās un pret ziemeļiem nobeidzas ar plašu deviņi tūkstoši metru lielu dziļumu. Ap šo vietu līdz pat mazajām Antiļu salām okeana ģeoloģiskais šķērsgriezums rāda seši kilometri augstu klinšu krauju, bet pretim Zaļā raga salām otru ne mazāk ievērojamu sienu, kura tādā kārtā ieslēdz visu nogrimušo Atlantidas kontinentu. Šīs bezgala plašās ielejas dibenā slejas vairāki kalni, kas piešķir sevišķi krāšņu izskatu šai zemūdens pasaulei. Es to visu uzzināju no «Nautila» bibliotēkā atrodamām, laikam gan kapteiņa Nemo paša rokas zīmētām un personīgām vajadzībām lietojamām kartēm.
Divas dienas no vietas «Nautils», ar savu slīpo plātņu palīdzību nolaidies dziļumā, visādā augstumā un dažādos virzienos apbraukāja šos plašos un tuksnešainos ūdens klajumus. Bet 11 aprilī tas piepeši atkal pacēlās un mēs no jauna ieraudzījām zemi pie Amazones grīvas platā līča; šī upe tik milzīga, ka jūras ūdens no tās vairāk jūdžu lielā apgabalā kļūst salds.
Mēs pārbraucām ekvatoram pāri; divdesmit jūdžu pret rietumiem palika franču kolonija Gviana, kur mēs viegli būtu atraduši patvērumu. Bet plosījās stipra vētra, augstu sitās niknas bangas, un ar vienkāršu laiviņu nebij ko domāt doties tajās. Bez šaubām, arī Neds Lends to saprata, jo par bēgšanu nerunāja. Es no savas puses arī neieminējos ne vārda par viņa nodomiem, negribēdams uzmudināt to uz mēģinājumu, kas acīm redzami nevarēja izdoties.
Kā atalgojumu par šo atteikšanos es guvu interesantus novērojumus. Divu dienu laikā, 11. un 12. aprilī, «Nautils» palika virs ūdens un tā tīkli izzvejoja bagātīgu lomu ar neskaitāmiem zoofitiem, zivīm un rāpuļiem.
Dažus zoofitus bij norāvusi tīkla ķēde. Pa lielākai daļai tās bij skaistās fiotalinijas ar stāvām svītrām, sarkaniem raibumiem un brīnišķi izplestiem tausteklīšiem, starp citām šim okeana apvidum raksturīgās phyctalis protexta ar mazu cilindrisku rumpi, vertikālām svītrām un sarkaniem punktiem, rumpis nobeidzās ar brīnišķīgu taustekļu vainagu.
Te bij arī vairāk man līdz šim nepazīstamu zivju sugu. Vispievilcīgākā no skrimšļa zivīm — jūras nēģis, piecpadsmit collu garš, ar zaļganu galvu, violetām spurām, pelēkzilganu muguru, tumšbrūnu, sudrabotu gaišplanku- motu vēderu un zelta gredzentiņu ap acu zīlīti; šie pievilcīgie dzīvnieki droši vien te bij iepeldējuši no Amazones, jo dzīvo tikai saldūdeņos; tālāk ar tuberkuliem nosētās rajas asiem purniem, tievu garu asti un garu robainu durkli; nelielas, pelēki balsnējas, metru garas haizivis ar vairākām rindām līku zobu; sarkanējas, pusmetru garās trijstūrim līdzīgās lofijas, kurām krūšu spuras pieaugušas savādām plēvēm, tāpēc tās arī mazliet atgādina sikspārņus, bet ragveida dzeloņa pēc pie nāsīm tās iesaukuši par jūras degunradžiem; vēl dažas balistu pasugas, kirasavjenas, kuru raibie sāni zaigo košā zelta krāsā; gaiši violetās kapriskas, to vizmainā krāsa ir līdzīga dūju kaklu krāsai.
Es varētu vēl pakavēties pie kaula zivīm, bet minēšu tikai vietiu, kuru Konsels ne bez iemesla vēl ilgi atminējās.
Viens no mūsu tīkliem reiz izzvejoja sevišķas sugas raju, ārkārtīgi plakanu, bez astes — tā bij pilnīgi ripai līdzīga un svēra divdesmit kilogramus. Apakšā balta, mugurpusē iesarkana, ar lieliem, apaļiem, tumšziliem, melnu gredzenu apvilktiem lāsumiem; āda tai ļoti gluma, bet astes galā
19 — Žils Verns rtivžuburu spuras. Uz klāja izvilkta, tā kūlās un ar konvulsīvām kustībām lūkoja nokļūt atpakaļ ūdenī. Ar beidzamo lēcienu tas viņai arī būtu izdevies, ja Konsels, kas no tās neparko negribēja šķirties, nemestos uz to un, iekams es paspēju aizkavēt, nesagrābtu zivi ar abām rokām.
Bet tai pašā acumirklī viņš jau bij atsviests atpakaļ; gaisā izslietām kājām un paralizētu vienu auguma pusi viņš kliedza:
— Profesora kungs! Profesora kungs! Nāciet palīgā!
Tā bij pirmā reize, kad šis krietnais puisis neuzrunāja mani kā trešo personu.
Mēs ar kanadieti pacēlām viņu un sākām spēcīgi berzēt; samaņu atguvis, mūžīgais klasificētājs nomurmināja aizlauztā balsī:
— Skrimšļaino klase, nekustināmo žaunu apakšklase, klachiju nodaļa, raju dzimta, elektrisko raju ģints!
— Jā, mīļais draugs, — es teicu, — elektriskā raja tev deva šo triecienu.
— Lai profesora kungs nemaz nedomā, — Konsels attrauca. — Gan es atriebšos tam nelieša kustonim.
— Kādā veidā?
— Es viņu apēdīšu.