Tas tai pašā vakarā arī tika izdarīts, bet vienīgi tikai aiz atriebības, jo, vaļsirdīgi sakot, gaļa bij stipri cieta.
Nelaimīgais Konsels bij pieskāries visbīstamākai elektriskai zivij — kumanai. Šis dīvainais dzīvnieks tik labā vadītājā elementā kā ūdens citas zivis nogalina vairāk metru lielā atstatumā; tik liels elektrības spēks iemīt viņa augumā, kura virspuse aptver divdesmit septiņas kvadratpē- das.
27. aprilī «Nautils» piebrauca tuvāk Holandes krastam iepretim Maro- nas ietekai. Tur brālīgā dzimtā dzīvoja vairāki lamantinu pūļi. Tie bij ma- noti, kas, tāpat kā dugongi un juras govis, pieder sirēnu dzimtai. Šie skaistie, rāmie un nekustīgie dzīvnieki ir seši līdz septiņi metri gari un sver ap četri tūkstoši kilogramu.
Tai pašā dienā arī izdevīga zveja šajos dzīvnieku bagātos ūdeņos stipri papildināja mūsu iztikas noliktavas. Tiklos bij ieķērušās vairākas zivis, kurām galva nobeidzās ar ovālu, gaļīgu plāksni. Tās bij zivis piesūkļi, rnak- reļu pasugas. Mutes plāksne tām sastāv no kustīgām, šķērseniskām sloksnītēm, zivs pa to starpu pēc patikas var izlaist gaisu un kā dēle pie- zīsties pie priekšmetiem.
Pēc pabeigtas zvejas «Nautils» piebrauca tuvāk krastam. Tur daudz bruņurupuču gulēja, virs ūdens izlaidušies. Tos sagūstīt ir visai grūti, jo no mazākā trokšņa tie uzmostas un harpūna viegli nelien cauri viņu biezajam bruņu kažokam. Bet nu mūsu zivis piesūkļi izrādījās par vērtīgu un drošu medību palīgu. Šis dzīvnieks ir kā dzīva makšķere, par ko nopriecātos katrs makšķernieks, kas parasti rīkojas ar auklu un ar āķi.
«Nautila» matroži uzmauca šīm zivīm astē gredzenu — pietiekoši lielu, lai netraucētu viņu kustības, bet pie gredzena piesēja kuģa malai piestiprinātu garu auklu.
Jūrā iemestas, zivis piesūkļi tūliņ ķērās pie sava amata darba, metās uz rupučiem un piesūcās tiem tik cieši, ka drīzāk tos varēja pārplēst nekā atraut nost. Tad zivis uzvilka atpakaļ uz kuģa un tām līdzi arī rupučus, kuriem' tās bij pieķērušās.
Tādā kārtā izvilka vairākus metrus platus un divi simti kilogramus smagus kakuanus. Tie ir bruņurupuči, pārklāti lielām, caurspīdīgām bruņām, baltiem un dzelteniem lāsumiem izraibotām, ļoti vērtīgām raga plāksnēm. Bez tam tic ievērojami arī no gastronomijas viedokļa, jo gaļa viņiem tikpat garšīga kā parastajiem bruņurupučiem.
Ar šo zveju arī nobeidzās mūsu uzkavēšanās Amazones apkaimē; naktī «Nautils» atgriezās atpakaļ klajā jūrā.
XVIII astoŅkĀji
Vairāk dienu no vietas «Nautils» brauca prom no Amerikas krastiem. Acīm redzams tas vairījās iegriezties Meksikas līcī un Antiļu jūrā. Ūdens zem kuģa tur arī netrūktu, jo jūra šajā apvidū ir caurmērā astoņi simti metru dziļa; bet, kā likās, kapteinim Nemo nebij pa prātam šie salām piebārstītie un daudzu tvaikoņu šķērsotie ūdeņi.
16. aprilī mēs trīsdesmit judžu attālumā ieraudzījām Martinikas un Gvadelupas salas. īsu brīdi es varēju saskatīt to kalnu augstās šķautnes.
Kanadietis atkal likās ārkārtīgi neapmierināts, jo bij rēķinājis Meksikas līcī mēģināt bēgšanu, lai vai nu sasniegtu kādu krastu, vai sastaptu kādu no tiēm daudzajiem kabotažas kuģiem, kuri te braukāja no vienas salas uz otru. Bēgšana tur bij visai iespējama, ja Nedaru Lendam izdotos bez kapteiņa Nemo ziņas piesavināties laivu. Bet klajā okeānā par to vairs nebij ko domāt.
Kanādietim, Konselam un man bij garāka saruna par šo jautājumu. Jau sešus mēnešus mēs bijām «Nautila» gūstekņi, nobraukuši septiņpadsmit tūkstoš ljē; un, pēc Neda Lenda domām, nebij ne mazākās cerības, ka ceļojums kādreiz beigsies. Viņš man ieteica tādu priekšlikumu, ko es gan nebiju gaidījis. Uzstādīt kapteinim Nemo jautājumu: vai viņš uz visiem laikiem domā paturēt mūs uz kuģa?
No tādas uzstāšanās es baidījos. Pēc mana ieskata, tai nebūtu nekāda panākuma. Uz kapteini Nemo cerēt mums nebij ne mazākā iemesla, bet jāpalaižas vienīgi pašiem uz sevi. Turklāt jau kopš kāda laika šis cilvēks bij kļuvis drūmāks, atturīgāks un sevī noslēdzies. Likās, ka viņš no manis izvairās. Tikai pēc lieliem starplaikiem man izdevās viņu sastapt. Citkārt viņš bieži vien rādīja un paskaidroja man zemūdens brīnumus; tagad viņš bij mani pilnīgi pametis vienu saviem pētījumiem un salonā vairs nerādījās.
Kāda pārvērtība viņā gan bij notikusi? Aiz kādiem cēloņiem? Es nekādas vainas neapzinājos. Varbūt mūsu klātbūtne uz kuģa viņam bij nepatīkama? Es tomēr necerēju, ka šis cilvēks gribētu atlaist mūs brīvībā.
Es lūdzu Nedam Lendam atļaut man pārdomāt, iekams to daru. Ja sarunai nebūtu rezultātu, tā tikai radītu vēl lielākas aizdomas, padarītu mūsu stāvokli vēl ļaunāku un galīgi izjauktu kanadieša projektus. Jāpiezīmē, ka mums nebij nekāda iemesla sūroties par savu veselības stāvokli. Ja atskaita pārdzīvojumu dienvidpola ledus sablīvējumā, mums visiem trim te allaž bij klājies visai labi. Veselīgā pārtika, sāļainais jūras gaiss, kārtīgā dzīve un vienādā temperatūra pasargāja mūs no katras slimības. Es pilnīgi sapratu, ka šāda dzīve varēja valdzināt kapteini Nemo, cilvēku, kuru nemocīja ilgas pēc sauszemes dzīves, kurš varēja darīt, kas viņam iepatikās, un doties, kurp vien iedomāja, kuram bij tikai viņam vienam zināmi nolūki un mērķis. Bet mēs taču nebijām pārtraukuši sakarus ar cilvēci. Es nebūt negribēju, lai līdz ar mani aiziet neziņā arī mani jaunie un svarīgie pētījumi. Tagad man bij tiesība rakstīt īstu grāmatu par jūru, un es vēlējos, lai šī grāmata agrāk vai vēlāk ierauga dienas gaismu.
Nupat te Antiļu jūra, desmit metru zem ūdens līmeņa, — kādus interesantus novērojumus pa salona vaļējo logu es varēju pievienot savās ikdienas atzīmēs! Starp citiem zoofitiem, kas pazīstami ar nosaukumu fiza- lijas-pelagijas, es tur redzēju pūslenes iegarena pūšļa izskatā ar perlamutra krāsu plaiksnījumiem, tās izplata vējā savu plēves buru, bet zilganos taustekļus kā zīda dzijas nokarina ūdenī; no izskata skaistās medūzas, bet kodīga šķidruma pilnas un dzeļošas kā nātres, kad tām ar roku pieskaras. No zivīm milzīgās desmit pēdu garās un divi simti kilogramu smagās kaula zivis — rajas ar trīsstūrainām krūšu spurām, izliektu muguru un acīm pašā smailās galvas galā; kā bojā gājušu kuģu paliekas tās klīda pa ūdeni un reizēm kā cieši slēdzami aizvirtņi pielipa mūsu loga stiklam.