— Vai viņus mūsu laikos arī vēl zvejo? — kanadietis jautāja.
— Ja arī nezvejo, tomēr jūrnieki viņus redz. Viens no maniem draugiem — kapteinis Pols Boss Havrā apgalvo vienu tādu milzīgi lielu nezvēru
' Tagad Trondjema. Red.
sastapis Indijas okeānā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigantisko kustoņu eksistenci, noticis vēl nesen, 1861. gadā.
— Kas tas ir par gadījumu?
— Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļaustrumos no Tenerifas, apmēram tajā pašā platuma grādā, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa «Alektona» ļaudis pamanījuši milzīgu kalmaru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpūnām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpūnas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkāršam receklim skrējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem veltiem mēģinājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest moluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat kustoņa astes spurām un tur aizķērusies. Tagad mēģinājuši nezvēru uzvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.
— Nu, lūk, — Neds Lends sacīja. — Tas beidzot ir patiess fakts.
— Neapšaubāms fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par «Bugē kalmaru».
— Un cik garš bijis tas kustonis? — Neds vaicāja.
— Varbūt apmēram1 seši metri? — ievaicājās Konsels, kurš, atkal pie loga nostājies, vēroja zemūdens zālāja izdobumus.
— Tieši tā, — es atbildēju.
— Vai viņa galvai nebij pieauguši astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?
— Pilnīgi pareizi.
— Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?
— Jā gan, Konsel.
— Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmīgam knābim?
— Jā, Konsel.
— Tātad, — Konsels mierīgi turpināja, — ja profesora kungam nekas nav pretī, te ir tas Bugē kalmars vai vismaz kāds no viņa brāļiem.
Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie loga.
— Cik šausmīgs kustonis! — viņš iesaucās.
Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju apspiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.
Tas bij milzīga lieluma kalmars, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās «Nautilam». Viņa milzīgās nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, kāpēc šos dzīvniekus sauc ari par galvkājiem; tās bij divreiz garākas par viņa rumpi un plīvoja kā fūrijas mati. Skaidri bij saskatāmi uz viņa taustekļu ārpuses divi simti piecdesmit pusapaļie piesūkļa pauguri. Brīžiem šie piesūkļi piespiedās «Nautila» logam un izspieda gaisu no iekšienes. Papagaiļa knābim līdzīgais raga purns atpletās un aizvērās vertikāli. Mēle, tāpat no raga vielas ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds dabas izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū resnais ķermenis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilogramus. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkanbrūnai.
Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nautilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūkļiem pārklātās rokas un zobi nekā nevarēja padarīt. Un tomēr, kādi apbrīnojami radījumi šie taus- tekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!
Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmaru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.
— Varbūt, ka tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alektona» ļaudis, — Konsels ieminējās.
— Nē, tas nevar būt, — kanadietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais bez astes.
— Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — Šim kustonim rokas un aste var pieaugt no jauna. Septiņos gados Bugē kalmaram aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.
— Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.
Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es saskatīju septiņus gabalus. Tie barā pavadīja «Nautilu», es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām drošībā.
Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vietas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa logu. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.
Piepeši «Nautils» apstājās. Kāds trieciens sašūpoja to no viena gala līdz otram.
— Vai mēs esam uzskrējuši sēklī? — es vaicāju.
— Ja arī uzskrējuši, tad tomēr jau tikuši nost, — kanadietis atbildēja. — Mēs atkal braucam.
Bez šaubām, «Nautils» virzījās gan uz priekšu, bet nebrauca vairs. Skrūves spārni vairs nekūla ūdeni. Pagāja kāds brīdis. Tad kapteinis Nemo, sava palīga pavadīts, ienāca salonā.
Es viņu jau ilgāku laiku nebiju redzējis. Viņš man likās drūms. Nekā mums neteicis, pat acu neuzmetis, viņš piegāja pie salona loga, palūkojās astoņkājos un pateica dažus vārdus savam palīgam. Tas izgāja. Tūliņ logu aizvirtņi noslēdzās un pie griestiem iedegās uguns.