Es tuvojos kapteinim.
— Interesanta astoņkāju kolekcija, — es teicu omulīgā balsī, kādā amatieris runātu, pie kāda akvarija vitrinas nostājies.
— Tiešām tā, dabas zinātnieka kungs, — viņš atbildēja. — Un mēs sāksim ar viņiem ciņu krūti pret krūti.
Es skatījos kapteinī un domāju, ka esmu pārklausījies.
— Krūti pret krūti? — es pārvaicāju.
— Jā, profesora kungs. Skrūve ir apstājusies. Man liekas, ka kāds no šiem kalmariem ar savu kaula galvu iesprūdis starp tās spārniem. Tāpēc mēs arī vairs nevaram pabraukt.
— Un ko jūs tagad domājat darīt?
— Pacelties virs ūdens un iznīcināt visus šos riebekļus.
— Tas ir grūts uzdevums.
— Patiešām. Elektriskās lodes ir nespēcīgas pret šiem recekļainajiem ķermeņiem, jo tur tām nav pietiekoša atspara, lai eksplodētu. Bet mēs uzbruksim viņiem ar cirvjiem.
— Un ar harpūnām, — kanadietis teica, — ja jūs pieņemat manu līdzdalību.
— Esmu ar mieru, meistar Lend.
Mēs iesim līdzi, — es teicu. Un kopā ar kapteini Nemo mēs devāmies uz galvenajām kāpnēm.
Tur jau kāds ducis ar cirvjiem apbruņotu vīru stāvēja uzbrukumam gatavi. Arī mēs ar Konselu paņēmām cirvjus. Neds Lends satvēra savu harpunu.
«Nautils» jau bij izcelies virs ūdens. Viens no matrožiem, kāpņu augšā stāvēdams, grieza vaļā atveramās lūkas skrūves. Bet, līdzko tās bij laukā, lūka pati ar milzīgu sparu atsitās vaļā, acīm redzami kāda astoņkāja sucek- ļainā taustekļa atrauta.
Un tūliņ arī viena no šīm garajām rokām kā čūska noslīda kāpņu spraugā, bet kāds divdesmits citu locījās pa augšu. Ar vienu cirtienu kapteinis Nemo nošķēla šo šausmīgo taustekļi, tas raustīdamies novēlās zemē pa kāpnēm.
Pa to laiku, kamēr mēs spiedāmies cits pēc cita, lai izkļutu uz klāja, divas citas tādas pašas rokas, pa gaisu svilpdamas, nolaidās zeme, satvēra kapteinim Nemo priekšā stāvošo matrozi un ar neatvairāmu speķu pacēla to gaisā.
Kapteinis Nemo iekliedzās un metās laukā uz klāja. Mēs traucāmies viņam pakaļ.
Cik briesmīgs skats! Nelaimīgais, taustekļu piesukļu sagrābts, šūpojās gaisā. Viņš gārdza, viņš slāpa un kliedza: «Palīgā! palīgā!» Sie franču valodā sauktie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza. Tātad uz kuģa bij viens mans tautietis, varbūt pat vairāki! Šis sirdi plosošais kliedziens man visu mužu palicis atmiņā!
Nelaimīgais katrā ziņā bij pagalam. Kas varētu atsvabināt viņu no šā šausmīgā apkampiena? Tomēr kapteinis Nemo bij piesteidzies astoņkājim un ar cirvja triecienu atšķēla tam vēl vienu taustekli. Viņa palīgs satrakots cīnījās pret citiem nezvēriem, kuri pa «Nautila» sienām rāpās augšup. Arī visi pārējie matroži cirta ar saviem cirvjiem. Kanadietis, Konsels un es tāpat ar saviem ieročiem skaldījām šīs gaļīgās masas. Nejauka muskusa smaka izplūda gaisā. Tas bij tik briesmīgi!
Vienu acumirkli man šķita, ka astoņkāja saskauto nelaimīgo tomēr izdosies atbrīvot. Septiņas no astoņām rokām bij jau nocirstas. Pēdējā raustīdamās kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā. Bet tajā acumirklī, kad kapteinis Nemo un viņa palīgs piesteidzās klāt, kustonis izšļāca strūklu melna šķidruma, kas viņam bij glabājies vēderā atsevišķā maisā. Mēs vairs nekā nevarējām saredzēt. Kad melnais mākonis izklīda, kalmars bij nozudis un līdz ar to mans nelaimīgais tautietis!
Kāds niknums mūs pārņēma pret šiem nezvēriem! Neviens vairs nerēķinājās ar sevi. Desmit vai divdesmit astoņkāju bij sarāpušies uz «Nautila» klāja un sienām. Mēs juku jukām jaucāmies pa šo sacirsto čūsku gabaliem, kuri raustījās uz klāja asiņu un melna šķidruma peļķēs. Ar katru cirtienu Neda Lenda harpūna trāpīja kalmaru pelēkzaļganās acis un izšķaidīja tās. Bet tad manu drošo biedru pasvieda zemē kāda nezvēra taustekļi, kuriem viņš nebij paguvis izvairīties. Kalmara drausmīgais knābis bij pavērts taisni pret Nedu Lendu. Katru acumirkli viņš varēja tikt pāršķelts vidū pušu. Es metos viņam palīgā. Bet kapteinis Nemo bij jau aizsteidzies man priekšā. Viņa cirvis pazuda starp pavērtajiem žokļiem, un, brīnišķā kārtā izglābies, kanadietis uzlēca kājās un visu savu harpunu ietrieca nezvēram līdz pat viņa trijām sirdīm.
— Es jums šo pakalpojumu biju parādā, — kapteinis Nemo teica kanādietim.
Ne vārda neatbildēdams, Neds Lends palocījās.
Cīņa bij ilgusi stundas ceturksni. Uzvarētie nezvēri pēdīgi atkāpās un pazuda zem ūdens.
Pret bākas izdobumu atspiedies, asinīm nošķiests, kapteinis Nemo stāvēja nekustēdamies un skatījās jūrā, kura bij aprijusi vienu no viņa biedriem. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.
XIX
GOLFA STRAUME
Šo šausmīgo piedzīvojumu 20. aprilī neviens no mums mūžam neaizmirsīs. Es par to rakstīju stipri uztraukts, pēc tam pārlaboju un nolasīju priekšā Konselam un kanadie'tim. Viņi atzina rakstu par faktiski pareizu, bet attēlojumā nepietiekoši spilgtu. Lai uzzīmētu šādu gleznu, nepieciešams tāds talants kā mūsu slavenākajam dzejniekam, «Jūras darbinieku» autoram'.
Es jau teicu, ka kapteinis Nemo raudāja, jūrā lūkodamies. Viņa sāpes bij neizsakāmas. Šis jau bij otrais biedrs, ko viņš pazaudēja tajā laikā, kamēr mēs bijām uz kuģa. Un tik šausmīga nāve! Šis astoņkāja briesmīgo taustekļu nožņaugtais, dzelzs žokļu sašķaidītais draugs neatdusēsies blakus saviem biedriem zem klusajiem ūdeņiem[14] korāļu kapsētā!
Man sirdi plosīja cīņas brīdī dzirdētais nelaimīgā izmisuma kliedziens. Šis nabaga francūzis, ikdienas satiksmē aizmirsis savu dzimto valodu, atminējās to nāves brīdī pēdējam saucienam! Tātad starp šā kuģa ļaudīm, kuri tāpat kā kapteinis Nemo bēga no cilvēku sabiedrības un ar sirdi un dvēseli bij tam padevīgi, bijis arī viens mans tautietis! Vai viņš vienīgais bij Francijas pārstāvis šajā noslēpumainā sabiedrībā, kura acīm redzot sastāvēja no dažādu tautību piederīgiem? Tā atkal bij viena no tām neatrisināmām mīklām, kuras nemitīgi rosījās manā galvā.