Kapteinis Nemo aizgāja uz savu istabu, un es viņu ilgāku laiku nedabuju redzēt. Bet kādas sāpes viņš pārcieta, jo bij taču šā kuģa dvēsele un izjuta itin visus pārdzīvojumus! «Nautils» vairs neturējās noteiktā virzienā. Tas braukāja uz priekšu un atpakaļ un kā nedzīvs ķermenis šūpojās viļņos. Skrūve bij tagad brīva, bet tomēr tā tikpat kā netika darbināta. Kuģis brauca uz labu laimi. Viņš nejaudāja aiztikt prom no pēdējās cīņu vietas, nevarēja atstāt šo jūru, kura bij nolaupījusi vienu no viņa ļaudīm.
Tā pagāja desmit dienas. Tikai 1. maijā «Nautils» atsāka savu ceļu uz ziemeļiem un nobrauca garām Lukaju salām un Bahama jūras šaurumam. Mēs tagad braucām pa lielāko no visām juras upēm, kurai pašai savi krasti, savas zivis un sava īpatnēja temperatūra. Es domāju Golfa straumi.
Tā patiešām vārda pilnā nozīmē ir upe, kura brīvi plūst pa Atlantijas okeānu un kuras ūdens nesajaucas ar okeana ūdeņiem. Tā ir sāļā ūdens upe, vēl sāļāka nekā jūra, kas to ieslēdz. Viņas vidējais dziļums ir trīs tūkstoši pēdu, vidējais platums sešdesmit jūdžu. Dažos apvidos tās plūsma aizsniedz četrus kilometrus lielu ātrumu stundā. Golfa straumes ūdeņu masas nemaināmais milzums pārsniedz visu pasaules upju ūdeņu kopumu.
Komandiera Mori atrastais Golfa straumes sākums vai, labāk sakot, vieta, no kuras viņa iztek, atrodas Gaskoņas jeb Biskajas jūras līcī. Tur sāk sakopoties tās ūdeņi, sākumā vēl vāji tiklab krāsas, kā temperatūras ziņa. No turienes tā sāk tecēt uz dienvidiem, garām ekvatoriālās Āfrikas krastiem, sakarsē savus ūdeņus tropiskās saules svelmē, pārkļūst pāri visam Atlantijas okeanam, aizsniedz Sanroka ragu Brazilijas krastā un tur sadalās divās attekās, no kurām viena dodas uz Antiļu salu jūrām savākt tur vēl vairāk siltuma. Un tad Golfa straume, kuras uzdevums izlīdzināt atšķirību starp dažādu apvidu nevienādajām temperatūrām un sajaukt tropiskos ūdeņus ar ziemeļu ūdeņiem, iesāk savu līdzsvarotājas darbu. Meksikas jūras līcī sakarsēta, tā plūst gar Amerikas krastiem augšup, aizsniedz Ņufaundlendu, tur, Devisa jūras šauruma aukstās straumes atspiesta, griežas atpakaļ pāri okeanam ieslīpā virzienā, plūzdama pa vienu no lielākajam loksodromēm[15]. ap četrdesmit trešo platuma grādu tā atkal sadalās divās attekās; viena no tām ziemeļaustrumu pasatvēja iespaidā atgriežas atpakaļ Biskajas jūras līcī un Azoru salās, bet otrā, apsildījusi Īrijas un Norvēģijas krastus, aizplūst līdz pašai Špicbergenai, kur tās temperatūra nokrīt līdz četri grādi un tās ūdeņi rada no ledus brīvu jūru.
Pa šo okeana upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvuši no Bahama jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa tā plūst ar astoņu kilometru lielu ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz ziemeļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu joprojām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.
Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdenī.
Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.
— Tas ceļas no tam, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplūšanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildītājs aparats, kuram pateicoties Eiropas krasti plaukst mūžīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam izmantojot tās siltumu, pietiktu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misuri lielumā.
Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centimetri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeana, kas to iežņaudz no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta sāls vielām tā ar savu koši zilo krāsu manāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Demarkacijas līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolinas salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa straumes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeānā.
Šī straume plūdināja sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argonauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.
Vēl piebildīšu, ka naktīs Golfa straume, it sevišķi biežajā negaisa laikā, laistījās tāda fosforiskā spožumā, kas varēja sacensties ar «Nautila» elektriskajām ugunīm.
8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolinas augstienēm. Golfa straumes platums tur septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana iespējama. Apdzīvotajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas juras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotažas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt, ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Savienoto Valstu krastiem.