Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanadiešu nodomu. Laiks turējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojāmies apvidiem, kur plosās Golfa straumes pašas saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bangojošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu niknumu, bet tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēgšana varētu to izārstēt.
— Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nemo virzās prom no cietzemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku, man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļpolu es nebraukšu līdzi.
— Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespējama?
— Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs negribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaun- skotijas tuvumā un pretim Ņufaundlendai atrodas plats jūras licis, bet šajā līcī ietek sv. Lorenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka,mana dzimtā pilsēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām saskrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metī- šos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost!
Acīm redzami kanadieša pacietībai bij beigas. Viņa spēcīgā daba neva- reja tik ilgai gūstniecībai piemēroties. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pārdzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pagājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas ziņas no cietzemes. Vēl vairāk — kapteiņa Nemo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pārvērties raksturs, viss tas dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sajūsma. Vajadzēja būt flamam kā Konselam, lai apmierinātos arī -šādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!
— Nu, profesora kungs? — Neds Lends vaicāja, redzēdams, ka es netaisos atbildēt.
— Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nemo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?
— Jā, profesora kungs.
— Lai gan viņš mums to jau ir teicis?
— Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.
— Be( es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.
— Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.
— Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.
— Kad? — kanadietis neatlaidīgi taujāja.
— Tad, kad viņu sastapšu.
— Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?
— Ne, atļaujiet man pašam. Rīt. . .
— Šodien pat, Neds Lends uzstāja.
— Lai notiek, šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanadietim, baiļodamies, ka kanadietis pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solījumu, nolēmu to tūliņ izpildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.
Es aizgāju savā kajītē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nemo staiga pa blakus istabu. Izdevību viņu sastapt nevarēja palaist garām. Es pieklauvēju pie durvīm. Viņš neatsaucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu turekli. Durvis atveras. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij istabā. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvejumu nebij dzirdējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēj i pagrieza galvu, sarauktu pieri ierunājās strupi:
— Ak, jus tas esat! Ko jūs vēlaties?
Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.
— Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jus redzat, ka es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, vai es sev nevarētu atļauties to pašu?
Šada saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņēmies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.
— Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jārunā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.
— Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat novērojis kaut l<o, kas man būtu nezināms? Varbūt jūra jums atklājusi kādu jaunu noslēpumu?
Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekams es paspēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsi:
Redziet, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valo-
dās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu rezultāti, — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nes.
Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslēpums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātai sarunai.
— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es varu tikai apsveikt jūsu nodomu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā publicēšanai, man liekas pārāk primitivs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs nevarat iedomāties kādu citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu .. .?
— Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pārtrauca mani.
— Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē …
— Brīvē! — kapteinis Nemo atsaucās, pieceldamies kājās.
— Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunāties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā, vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?