Выбрать главу

—   Jā, jums ir tiesības uz balvu. Bet sakiet, vai šis troksnis ir līdzīgs tam, kas rodas, kad valis izšļāc ūdeni pa nāsīm?

—   Ļoti līdzīgs, kaptein, tikai nesalīdzināmi stiprāks. Nav ne mazāko šaubu, ka mums darīšana ar vali. Ar jūsu atļauju, — Neds piebilda, — rīt ap saules lēktu parunāsim ar viņu pāris vārdu.

—   Ja vien viņš vēlēsies jūs uzklausīt, Ned, — es nedroši ieminējos.

—   Kad tikai man izdotos piekļūt viņam četru harpūnu garuma tuvu, — kanadietis iesmējās, — tad tam gribot negribot nāktos mani uzklausīt.

—   Tādā gadījumā man būs jādod jūsu rīcībā laiviņa?

—   Katrā ziņā.

—   Un jāriskē ar manu cilvēku dzīvībām?

—   Ar manu arī! — vaļu mednieks vienkārši atbildēja.

Divos no rīta piecas jūdzes no «Ābrama Linkolna» vēja pusē atkal parā­dījās gaismas loks, tikpat spilgts kā pirmāk. Par spīti attālumam skaidri bij dzirdami dzīvnieka drausmīgie astes kūlieni un pat aprautā elsošana. Likās, ka tajā brīdī, kad šis milzīgais narvalis paceļas virs ūdens ievilkt elpu, gaiss viņa plaušās tā sabiezē kā tvaiks divi tūkstoši zirgspēku maši- nas resnajos cilindros.

—   Hm! —es nodomāju. — Tas nu gan ir valis, kam vienam pašam ve­sela kavalerijas pulka spēks!

Visi līdz pašam rītam palika savās vietās un gatavojās kaujai. Gar kuģa sāniem tika nostādīti dažādi vaļu zvejas rīki. Kapteiņa palīgs lika pielādēt vaļu medību lielgabalus, kuri harpunu aizmet jūdzi tālu, tāpat pielādēt ga­ras šautenes ar sprāgstošām lodēm, kas nāvīgi ievaino pašus stiprākos dzīvniekus. Neds Lends tikai uztrina savu harpunu, šo briesmīgo ieroci viņa rokās.

Sešos sāka aust gaisma, bet līdz ar pirmajiem saules stariem apdzisa narvaļa elektriskais spīdums. Septiņos bij jau pietiekoši gaišs, bet bieza migla aizklāja apvārsni, un pret to paši labākie tālskati izrādījās nespēcīgi. Tas sacēla vilšanās sajūtu un dusmas.

Es uzrāpos bezanmaslā. Daži virsnieki jau sēdēja mastu galos.

Ap astoņiem migla virs viļņiem lēnām izklīda un platām strēlēm pama­zām sāka celties gaisā. Apvārsnis pletās plašāks un reizē ar to kļuva arī skaidrāks. Piepeši, tāpat kā vakar, atskanēja Neda Lenda balss.

—   Viņš guļ kreisajā pusē aiz kuģa pakaļējā gala! — vaļu mednieks kliedza.

Visu acis vērsās norādītajā virzienā.

Tur, pusotras jūdzes no fregates, garš, melns ķermenis gulēja metru virs jūras līmeņa. Viņa aste ātri kuļājās ūdenī, sagriezdama to mutulī. Nekad vel nebij piedzīvots, ka dzīvnieka aste ar tādu spēku var sakult ūdeni. Milzīga, žilbinoši balta svītra apzīmēja dzīvnieka ceļu un izliecās slaidā puslokā.

Fregate piebrauca valim tuvāk, un es viņu varēju labi aplūkot. «Šeno- nas» un «Helvecija» ziņojumos tā apmēri bij mazliet pārspīlēti. Pēc mana aprēķina viņa garums nepārsniedza divi simti piecdesmit pēdas. Resnumu bij grūti noteikt, bet tomēr man likās, ka visi tā samēri ir ārkārtīgi propor­cionāli.

Tieši tajā brīdī, kad es to aplūkoju, no viņa nāsīm izšāvās divi ūdens stabi un pacēlās četrdesmit metru augstu. Tagad man radās sajēga par viņa elpošanas veidu un es nospriedu, ka šis dzīvnieks katrā ziņā pieder mugur­kaulnieku zīdītāju klasei, zivsveidīgo grupai, vaļu kārtai, dzimtai… te man vēl trūka pietiekošas skaidrības. Vaļu kārta sadalās trijās dzimtās: vaļi, kašaloti un delfini; šiem pēdējiem pieskaitāmi arī narvali. Katra no šīm dzimtām vēl sadalās ģintīs, katra ģints sugās un katra suga pasugās. Es vēl nevarēju spriest par šā dzīvnieka dzimtu, sugu un pasugu, bet šo robu cerēju aizpildīt ar Neda Lenda un kapteiņa Faraguta palīdzību.

Kuģa ļaudis nepacietīgi gaidīja sava priekšnieka pavēles. Tas uzmanīgi vēroja dzīvnieku un beidzot lika atsaukt vecāko mechaniķi. Viņš tūlīt iera­dās.

—   Vai katli kārtībā? — kapteinis jautāja.

—    Pilnīgā, — mechaniķis atbildēja.

—   Tad labi. Dodiet vislielāko tvaiku, un tad uz priekšu ar pilnu jaudu!

Trīskārtīgs urā apsveica šo pavēli. Cīņas mirklis bij klāt. Pēc īsa brīža

abi fregates skursteņi jau vēla laukā melnus dūmu vālus un klāju drebināja suta katlu guldzieni.

Varenā skrūve sāka strādāt, un «Ābrams Linkolns» devās dzīvniekam tieši virsū. Tas joprojām gulēja gluži mierīgi, un fregate piebrauca viņam puskabeļtauvu tuvu; kustonis, neienirdams ūdenī, sāka palēnām atvirzīties, allaž palikdams tajā pašā atstatumā no fregates.

Vajāšana ilga mazākais trīs ceturtdaļstundas, bet fregate ne par vienu asi nebij tikusi tuvāk. Acīm redzams, ka ar tādu ātrumu vien dzīvnieku ne­panāks.

Ārkārtīgi saniknots, kapteinis Faraguts plūkāja savu biezo skaisto bārdu.

—   Ned Lend! —viņš sauca.

Kanadietis tūliņ bij klāt.

—   Nu, Lenda kungs, — kapteinis vaicāja, — vai nebūtu laiks nolaist lai­vas?

—   Ne, kaptein, — Neds Lends atbildēja, — šo nezvēru mēs nepanāksim, ja viņš pats negrib laist mūs klāt.

—   Ko lai iesākam?

—   Ja iespējams, pastipriniet tvaiku, kaptein. Es ar jūsu atļauju novie­tošos kuģa priekšējā galā, un, tiklīdz nokļūsim pietiekami tuvu, es metīšu harpunu.

—   Labi, Ned! — kapteinis Faraguts atbildēja. — Mechaniķa kungs, pa­stipriniet tvaika spiedienu!

Neds Lends aizgāja atpakaļ savā vietā. Uguns krāsnīs tika vēl pastipri­nāta; skrūve sāka apgriezties četrdesmit trīs reizes minūtē; tvaiks pa vār- stulem plūda laukā. Izmeta lagu1 un pārliecinājās, ka fregate iet astoņpa­dsmit un pus jūdzes stundā.

Bet tūliņ izrādījās, ka arī tas nolādētais dzīvnieks tāpat iet astoņpadsmit un pus jūdzes stundā.

Veselu stundu fregate brauca ar tādu ātrumu un ne par asi netika tu­vāk! Tas bij apvainojoši vienam no labākajiem amerikaņu flotes kuģiem. Kuģa ļaudis ārkārtīgi uzbudinājās. Matroži lamāja nezvēru, bet tas viņus pat neievēroja. Kapteinis Faraguts vairs neplucināja, bet tieši kodīja savu bārdu.