Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosaukumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas temperatūras gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.
Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņa vadītāju, un es redzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.
Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi visaugstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nemo nonāca lejā tikai ap pusnakti. Es dzirdēju, ka rezervuāri pamazām pieplūst ar ūdeni, un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.
Pa vaļējiem salona logiem es redzēju lielas izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomājies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras klēpī, lai būtu drošībā.
Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedomāties, ka okeana virspusē trako tik šausmīgs orkans?
XX
UZ 47° 24' PLATUMA UN 17° 28' GARUMA
Šīs vētras laikā mēs bijām aiztriekti vairāk pret austrumiem. Izgaisa pēdējās cerības aizbēgt Ņujorkas vai Sv. Lorenča upes apvidos. Nabaga Neds sāka noslēpties tāpat kā kapteinis Nemo. AAēs ar Konselu nemaz vairs nešķīrāmies.
Es jau teicu, ka«Nautils» bij aiztriekts vairāk pret austrumiem, pareizāk sakot, pret ziemeļaustrumiem. Vairāk dienu no rietas viņš brauca, gan no- niris dzīlē, gan virspus ūdens, pa jūrniekiem tik bīstamo miglu. Tā ceļas no kūstošiem ledus blāķiem, kas padara gaisu sevišķi valgu. Cik kuģi te nebij nogrimuši, orientēdamies pēc krastu uguņu maldinošās mirdzas. Cik nelaimes gadījumu te nebij noticis šīs biezās miglas dēļ! Cik daudz triecienu pret zemūdens klintīm, kur vējš apslāpē gāzmu troksni! Cik daudz kuģu te nesadūrās par spīti signalugunīm, svilpēm un brīdinājuma zvaniem!
Arī dibenā te bij redzams okeana uzvaru cīņas lauks. Tur bij redzami veci, jau dūņām apnesti kuģi; citi nesen kā nogrimuši, kuru vara apkalumos un kuģa apakšējā daļā atplaiksnīja mūsu elektrisko lampu ugunis. Starp tiem daudzi nogrimuši ar visu kravu, kuģa ļaudīm un emigrantiem, un tikai statistiskas atzīmes minēja tos, kas aizgājuši bojā šajās bīstamajās vietās: pie Rasa raga, Senpola salas, Belilas jūras šauruma un Sv. Lorenča līča.
15. maijā mēs bijām pie Ņufaundlendas sēkļa dienvidgala. Šis sēklis te radies no juras sanesām. Tas ir ievērojams visdažādāko organisko vielu sakopojums, ko no ekvatora atplūdinājusi Golfa straume vai arī gar Amerikas krastiem plūstošās ziemeļpola straumes. Tur atrodamas klīstošā ledus masas, sanestas ledus iešanas laikā. Šeit sakrājusies arī milzīga zivju kaulu, miljardiem bojā gājušu gliemju un zoofitu kaudze.
Jūras dziļums Ņufaundlendas sēklī nav liels, tikai dažus simt metrus. Bet dienvidu pusē atrodams spējš trīs tūktoši metru dziļš iedobums. Ap to vietu Golfa straume kļūst platāka. Tās ūdeņi izplūst uz visām pusēm. Pazūd tās straujums un temperatūra, straume izvēršas par jūru.
Starp «Nautila» iztrauktajām zivīm es novēroju metru garu jūras zaķi ar melnīgsnēju muguru un oranždzeltenu vēderu; slaidās, smaragda zaļās murenas, ļoti garšīgas, karaksu ar lielām acīm un sunim līdzīgu galvu, gļotu zivis, čūsku zivis, divus decimetrus garus, melnus jūras grunduļus, garastes slaidām astēm un sudraba mirdzumā un dažādas no ziemeļjūrām ieklīdušas ātrskrējējas zivis.
«Nautila» tīklos ieķērās arī droša, stipra, spēcīgi muskuļota zivs ar dzeloņiem pakausī un spuru galos, īsts trīs metri garš skorpijs, lielākais mencu un lašu ienaidnieks, — tas bij jūras bullis, īsts Ziemeļjūru iemītnieks ar tuberkulām nosētu ķermeni un iesarkanām spurām. «Nautila» matrožiem bij diezgan lielas pūles savaldīt šo dzīvnieku, kurš ar savu žaunu sevišķo iekārtojumu spēj ilgāku laiku izlikt bez ūdens.
Pēc atmiņas vēl minēšu sīkās zivtiņas, kas ziemeļjūrās ilgi mēdz sekot kuģiem, Atlantijas okeana ziemeļu apvidiem raksturīgos jugliņus, raska- sus un, beidzot, mencas, kuras patiesībā varētu saukt par kalnu zivīm, jo Ņufaundlenda nav nekas cits kā zemūdens kalnājs. Kad «Nautils» brauca pa šā kalnāja šaurajām spraugām, Konsels nevarēja atturēties, neiesaucies:
— Tās ir mencas! Bet es biju iedomājies, ka viņas ir plakanas kā butes jeb plekstes!
— Cik naivi tu domā! — es atsaucos. — Zivju pārdotavā viņas ir plakanas, tāpēc ka pārdošanai pāršķērstas uz pusēm un iztīrītas. Bet jūrā tām ir vārpstveidīgo zivju izskats, un viņas lieliski var peldēt.
- Es ticu jums, profesora kungs, — Konsels atbildēja. — Bet viņu te veseliem bariem, īstais skudru pūznis!
— Ja viņām nebūtu tik daudz ienaidnieku — cilvēku un citu zivju, to skaits butu bezgalīgs. Vai tu zini, cik daudz ikru ir vienai pašai viņu mātītei?
— Nu teiksim, — Konsels prātoja, — vislielākais pieci simti tukstošu.
— Vienpadsmit miljoni, mīļais draugs.
— Vienpadsmit miljoni! To nu gan es neticēšu, mazākais, kamēr nebūšu saskaitījis!
Saskaiti, Konsel! Bet drīzāk tu būsi pie mērķa, ja ticēsi man. Bez tam franči, angļi, arnerikaņi, dāņi un norvēģi mencas izzvejo tūkstošiem. Viņas tiek patērētas tik lielā skaitā, ka, tikai pateicoties ārkārtīgai vaislas spējai, tās vēl atrodamas jūrā. Vienā pašā Anglijā un Amerikā pieci tūkstoši kuģu ar septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēkiem nodarbojas ar mencu zveju. Katrs kuģis izzvejo caurmērā četrdesmit tūkstošus zivju, tātad pavisam kopā divdesmit piecus miljonus. Gar Norvēģijas krastmalām notiek tas pats.