Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tuvojas. Es tomēr nevarēju noģist, vai viņš tādā attālumā pamanījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai viņš zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanadietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar durkli un diviem bruņotiem klājiem. Biezi melni dūmu mutuļi vērpās no viņa abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vel nebij iespējams saskatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plīvoja masta galā.
Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nemo pielaistu to tuvāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.
— Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi atstatu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.
Es nekā neatbildēju uz kanadieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai ameri- kaņu kuģis, nebij šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.
— Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedaru Lendam.
Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļakatu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdullināja lielgabala dārdi.
— Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!
— Braši zēni! — kanadietis murmināja.
— Tātad viņi nedomā, ka mēs esam1 avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpušies uz kāda vraka!
— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.
— Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!
— Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.
Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nautila» noslēpums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kanadietis meta «Nautilam» ar savu harpunu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domātais narvalis ir zemūdens kuģis, bīstamāks nekā pārdabisks valis!
Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.
Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nemo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeānā, kad ieslēdza mūs kajitē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai korāļu kapsētā paglabātais cilvēks nebij vienkārši «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nemo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklājās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma, tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantastisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām neizdzēšamu ienaidu! Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgus ienaidniekus.
Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē, ar rikošetu atsprāga atpakaļ un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».
Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonade pastiprinājās, kapteinis Nemo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trāpītu «Nautilu», tas viņam varētu būt bīstami.
Kanadietis man teica:
— Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!
Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un par spīti savam lielajam spēkam kanadietis nokrita zemē.
— Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi!
Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nemo, bet vēl baismīgāk to redzēt.
Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztraukuma tam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi saraukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanadieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums, viņš izsaucās:
— A! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!
Un kapteinis Nemo iestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu, tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvidpolā.
Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedragājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, nogrima jūrā.
Kapteinis Nemo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.
— Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.
— Kapteiņa kungs! — es atsaucos.—Vai jūs gribat uzbrukt tam kuģim?
Es to nogremdēšu!
— To jūs nedarīsiet!
To es darīšu, — kapteinis Nemo auksti atbildēja. — Ne jau jums mani tiesāt, profesora kungs. Liktenis nolēmis pieredzēt jums to, ko nenāktos redzēt. Man uzbrūk. Atmaksa būs briesmīga. Ejiet!
— Bet kas tas ir par kuģi?
Jūs to nezināt? Jo labāk! Mazākais, tā piederība paliks jums nezināmā. Kāpiet lejā!
Kanādietim, Konselam un man atlika tikai paklausīt. Piecpadsmit «Nautila» matrožu.bij sastājušies ap kapteini un ar neapslēpjamu ienaidu nolūkojās kuģi, kas tiem tuvojās. Bij redzams, ka tā pali atriebības; tieksme kvēloja arī viņu sirdīs.