Nokāpdams leja, es dzirdēju, ka vēl viena lode trāpīja «Nautila» sienu, un kapteinis iekliedzās:
— Šauj vien, negudrais kuģi! Izšķied vien savas lodes! «Nautila» durklim tu tomēr neizbēgsi. Tikai šī nav īstā vieta, kur tevi nogremdēt. Es nevēlos, ka tavas drupas nogultos līdzās «Atriebēja» slavenajām drupām!
Es iegāju savā kajitē. Kapteinis ar palīgu bij palikuši uz klaja. Skrūve patlaban sāka darboties. «Nautils» ātrā gaitā aizbrauca tik tālu, ka svešā kuģa lodes to vairs nevarēja sniegt. Vajāšana turpinājās, bet kapteinis Nemo pagaidām tikai turējās drošā atstatumā.
Ap četriem novakare es vairs nespēju savaldīt savu nepacietību un nemieru un devos uz kāpnēm. Luka bij vaļā. Es traucos laukā uz klāja. Kapteinis vēl vienmēr staigāja uzbudināts. Viņš neizlaida no acīm kuģi, kas bij redzams vēja pusē piecas vai sešas jūdzes attālu. «Nautils» lieca lokus ap to kā meža zvērs un, ļaudams sevi vajāt, vilināja kuģi arvien tālāk uz austrumiem. Tomēr pats uzbrukt vel netaisījās. Varbūt viņš vēl šaubījās.
Es beidzamo reizi gribēju lūgt kapteini Nemo, bet viņš pārtrauca mani pusvārdā:
Taisnība un tiesa inanā pusē!—viņš teica. — Es esmu apspiestais, un, lūk, tur ir apspiedējs! Viņa deļ es esmu pazaudējis visu, ko mīlēju, cienīju un pielūdzu: tēvzemi, sievu, bērnus, tēvu un māti it visu! Viss ko es tā ienīstu, atrodas tur! Cietiet klusu!
Es pametu pedejo skatienu uz kara kuģi, kas pastiprināja tvaiku. Tad nogāju lejā pie Neda un Konsela.
— Mēs bēgsim! es iesaucos.
Tas ir jauki! Neds Lends teica. Kas tas ir par kuģi?
To es nezinu, bet, lai kas viņš būtu, pirms iestāsies nakts, viņš tiks nogremdēts. Labāk aiziet bojā līdz ar to nekā būt līdzdalībniekiem atriebība, par kuras tiesībām nav iespējams pārliecināties.
— Es arī domāju tāpat, — Neds Lends mierīgi teica. — Nogaidīsim nakti.
Pienāca nakts. Kuģī valdīja dziļš klusums. Kompass rādīja, ka «N'au- lils» nebij mainījis virzienu. Es dzirdēju, ka viņa skrūve vienmērīgi kūla ūdeni. Kuģis brauca ūdens virspusē, bij samanāms, ka viņš viegli zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.
Es ar saviem biedriem bijām vienojušies aizbēgi tajā acumirkli, kad
kuģis bus pienācis pietiekoši tuvu, lai vai nu sadzirdētu mūsu saucienus, vai ari ieraudzītu mūs, jo pēc trim dienām vajadzēja iestāties pilnam mēnesim un nakts bij diezgan gaiša. Ja reiz būsim nokļuvuši uz kuģa un ja arī nepagūsim brīdināt to no draudošām briesmām, tad tomēr būsim darījuši visu, kas šādos apstākļos iespējams. Vairāk reižu man likās, ka «Nautils» gatavojas uzbrukt. Bet viņš tikai pielaida savu pretinieku tuvāk un tad atkal brauca projām parastajā ātrumā.
Tā nakts labu laiku ritēja bez kādiem sevišķiem notikumiem. Mēs gaidījām acumirkli, kad varēsim sākt rīkoties. Ārkārtīgi uztraukti runājām maz. Neds Lends traucās pēc iespējas ātrāk tikt jūrā. Es pūlējos viņu atturēt. Pēc manām domām, «Nautils» uzbruks ūdens virspusē, un tad bēgšana būs ne tikvien iespējama, bet pat viegla.
Nemiera dzīts, es pulksten trijos rītā atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nerno vēl vienmēr bij turpat. Viņš stāvēja izslejies kuģa priekšgalā zem sava karoga, ko viegls vējiņš plivināja pār viņa galvu. Svešo kuģi viņš ne uz acumirkli neizlaida no acīm. Viņa caururbjošais skatiens likās io pievelkam klāt, suģestējam un drošāk par velkoni virzām to sev līdzi! Šajā acumirklī mēness pārslīda meridianarn. Austrumos uzlēca Jupiters. Dabas brīnišķīgā klusumā debess un okeāns likās sacenšamies rāmumā; zvaigžņu atspulga jūras līmenī ņirbēja spilgtāk un krāšņāk kā jebkad šajā skaistajā spogulī.
Visa mana būtne notrīsēja, salīdzinot šo dabas elementu dziļo klusumu un saskaņu ar to ienaida trauksmi, kas plosījās nenotveramā «Nautila» telpās.
Kuģis turējās divi jūdzes attālu no mums. Nenovērsdamies tas sekoja slīdošajam fosforiskajam spīdumam, kas apzīmēja «Nautila» atrašanās vietu. Es redzēju viņa zaļās un sarkanās ugunis un lielo, augstajā fok- mastā uzkārto lukturi. Blāvā spīdumā atēnojās viņa takelaža, bij redzams, ka viņš brauc ar vislielāko tvaiku. Dzirksteļu šaltis un kvēloši ogļu izdedži visapkārt zvaigžņoja gaisā.
Tā es nostāvēju līdz pat sešiem, bet visu laiku kapteinis Nemo likās mani nemaz neredzam. Kuģis bij no mums vēl pusotras jūdzes atstatu; gaismiņai austot, viņš atsāka apšaudīšanu. Nu vairs nevarēja būt tālu «Nautila» uzbrukuma acumirklis, un es ar saviem biedriem uz visiem laikiem atstāsim šo cilvēku, kuru es tomēr nedrīkstēju vainot.
Es patlaban taisījos kāpt lejā un sagatavot viņus, kad kapteiņa palīgs iznāca uz klāja. Vairāki matroži to pavadīja. Kapteinis Nemo tos neredzēja vai likās neredzam. Kaut kas te tika sarīkots, ko varēja saukt par «Nautila» gatavošanos uz kauju. Sī gatavošanās bij ļoti vienkārša. Dzelzs margas, kas ieslčdza klāju, tika nolaistas lejup. Tāpat stūrmaņa kabine un prožektora izdobums ievirzīti kuģa iekšienē, tā ka neizcēlās vairs pāri korpusam. Garā metala cigara ārpusē nepalika vairs nevienas izcilas, kas traucētu viņa kustības.
Es atgriezos salonā. «Nautils» vēl vienmēr turējās ūdens virspusē. Rīta ausma jau mazliet gaismoja ūdens virsējo slāni. Viļņiem rāmi pludojot, logu stikli iekvēlojās lēcošās saules sarkanajā blāzmā.
Ausa 2. jūnija šausmīgā diena.
Pulksten piecos laga rādīja, ka «Nautila» gaitas ātrums samazinās. Es sapratu, ka viņš ienaidnieku pielaiž tuvāk. Lielgabalu šāvieni sāka dārdēt arvien biežāk. Lodes cirtās ūdenī un, savādi svilpdamas, šķēla to.
— Mīļie draugi, — es teicu, — brīdis ir klāt. Vel vienu rokas spiedienu, un tad dievs lai sargā mūs!
Neds Lends bij cieti apņēmīgs, Konsels mierīgs, es, pārāk uztraukts, tikko varēju savaldīties.