— Mēs bēgsim!
Es piecēlos sēdus.
— Kad mēs bēgsim? — es vaicāju.
— Nākamā naktī. «Nautils» liekas pamests pilnīgi bez uzraudzības. Varu teikt—stulbums ir apmācis visus kuģa ļaudis. Vai jūs esat gatavs, profesora kungs?
— Jā. Kur mēs atrodamies?
— Kādas zemes tuvumā, ko es šorīt redzēju paceļamies no miglas divdesmit jūdzes pret austrumiem.
— Kas tā ir par zemi?
— To es nezinu, bet, lai kas tā būtu, patvērumu mēs tur atradīsim.
— Jā, Ned! Šonakt mēģināsim izbēgt, un lai jūra arī mūs aprītu.
— Vējš ir liels un jūra viļņaina; bet es nebaidos divdesmit jūdzes nobraukt šajā vieglajā «Nautila» laiviņā. Es esmu tur jau novietojis drusku pārtikas un dažas pudeles ūdens.
— Es jums sekošu.
— Bet, ja mani pārsteigs, es aizstāvēšos, es labāk ļaušos nogalināties.
— Mēs mirsim1 visi kopā, draugs Ned.
Es biju gatavs uz visu. Kanādietis izgāja laukā. Es devos uz klāja, kur tikai ar pūlēm spēju noturēties kājās, tik spēcīgi bij viļņi. Debess bij draudoša. Bet, ja te kaut kur biezajā miglā atrodas zeme, tad jābēg. Mēs nedrīkstējām zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu.
Es atgriezos salonā, reizē baidīdamies un arī vēlēdamies sastapt kapteini Nemo, reizē gribēdams un arī negribēdams viņu redzēt. Ko es viņam teikšu? Vai es spēšu noslēpt šausmas, ko viņš man iedveš? Nē! Labāk jau nesastapties ar viņu vaigu vaigā! Labāk pavisam aizmirst! Un tomēr . ..
Cik gara likās šī diena, pēdējā, ko es pavadīju uz «Nautila»! Es biju viens pats. Neds Lends un Konsels izvairījās sarunāties ar mani, lai nerastos aizdomas.
Ap sešiem es sēdos paēst, bet man pavisam nebij ēstgribas. Ar visu riebumu tomēr piespiedos kaut cik iebaudīt, lai nenovājinātu savus spēkus.
Pusseptiņos Neds Lends ienāca manā kajitē un teica:
— Līdz bēgšanas brīdim mēs vairs neredzēsimies. Ap desmitiem mēness vēl nebūs uzlēcis. Mēs izlietosim tumsu. Nāciet tikai uz laivu. Mēs ar Kon- selu jūs tur jau gaidīsim.
Kanadietis izgāja, pat manas atbildes nenogaidījis.
Es gribēju uzzināt «Nautila» virzienu un devos salonā. Piecdesmit metru dziļumā mēs ar šausmīgu ātrumu braucām pret ziemeļaustrumiem.
Pārlaidu pēdējo skatienu visiem šiem dabas brīnumiem, šajā muzejā uzkrātajiem mākslas darbiem, visām šīm nepārspējamām kolekcijām, kurām kādu dienu jānogrimst jūras dibenā līdz ar viņu savācēju. Es traucos uzņemt savā atmiņā to visdziļāko iespaidu. Tā es tur paliku kādu stundu, griestu gaismas appludināts un pārlūkodams visus šos vitrinās mirdzošos dārgumus. Pēc tam atgriezos savā kajitē.
Tur apģērbu siltas jūras drēbes. Savācu visas savas piezīmes un rūpīgi noglabāju pie miesas. Sirds man sita spēcīgi, es nespēju apvaldīt to. Bez šaubām, savas skumjas un uztraukumu kapteinim Nemo noslēpt man nebūtu izdevies.
Ko gan viņš darīja šajā acumirklī? Es piegāju pie viņa kajites un klausījos, izdzirdu soļu troksni. Kapteinis Nemo bij tur. Viņš nebij vēl gājis gulēt. Pie katras viņa kustības man likās, ka viņš ienāks šeit un vaicās, kāpēc es gribu bēgt. Mani pārmāca bailes. Iedoma tās vēl pastiprināja. Beigās es vairs nevarēju izturēt un jautāju sev, vai nebūtu labāk ieiet kapteiņa istabā, nostāties viņam priekšā, ar skatienu un žestiem viņu izaicināt.
Tā bij neprātīga iedoma. Laime, ka es apspiedu to un izstiepos gultā, lai apvaldītu savu saviļņojumu. Mani nervi mazliet nomierinājās, bet uzbudinātās smadzenes nerima darboties, acu priekšā aizslīdēja mana dzīve šeit uz «Nautila», visi pēc «Ābrama Linkolna» atstāšanas piedzīvotie laimīgie un nelaimīgie atgadījumi. Zemūdens medības, Toresa jūras šaurums, Papuasijas mežoņi, uzskriešana sēklī, korāļu kapsēta, Suecas tunelis, San- iorinas sala, Kretas ūdensnirējs, Vigo līcis, Atlantida, pērleņu sēklis, dienvidpols, iesprostojums ledus slānī, cīņa ar astoņkājiem, Golfa straumes vētra, «Atriebējs» un, beidzot, ar visiem ļaudīm nogremdētā kuģa drausmīgais skats! . .. Visi šie notikumi noslīdēja man gar acīm kā gaismas •caurstrāvota mainīga panorama, un kapteiņa Nemo augums pacēlās tajā milzeņa lielumā. Viņa būtne manā iztēlē izveidojās pārcilvēciskos apmēros. Tā nebij man radnieciska būtne, tas bij ūdens cilvēks, jūras ģēnijs.
Pulkstenis bij jau pusdesmit. Abām rokām es aizspiedu ausis, lai nedzirdētu dimdošos sirdspukstus. Arī acis es aizvēru. Nekā es vairs negribēju domāt. Vēl vesela pusstunda gaidu! Pusstunda lietuvēna žņaugu, no kuriem varēja palikt traks!
Šajā acumirklī es izdzirdu klusas ērģeļu skaņas, skumju, nesaprotamas dziesmas pavadītu melodiju, gluži kā kad tur raudātu dvēsele, kas tiecas saraut pēdējos sakarus ar šīs pasaules dzīvi. Es klausījos ar visiem saviem jutekļiem reizē un aizturēju elpu, tāpat kā kapteinis Nemo, nogrimis muzikālā ekstāzē, kura to aizrāva pāri zemes robežām.
Tad man galvā piepeši iešāvās kāda briesmīga doma. Kapteinis Nemo bij iznācis no savas istabas. Viņš atradās salonā, kur man jāiet cauri, lai nokļūtu laivā. Tur es sastapšu viņu beidzamo reizi. Viņš ieraudzīs mani, varbūt uzrunās! Viena viņa žesta pietika iznīcināt mani, viena vārda — piekalt mani pie šā kuģa!
Pulkstenis bij jau desmit. Laiks atstāt istabu un pievienoties maniem draugiem.
Vilcināties nebij iespējams, lai arī kapteinis Nemo pavērstos pret mani. Uzmanīgi es vēru savas kajites durvis, un tomēr man likās, ka tās atdarās ar lielu troksni. Var jau būt, ka šis troksnis atskanēja tikai manā iedomā.
Taustīdamies es devos pa «Nautila» tumšajām ejām, ik mirkli apstādamies, lai apslāpētu skaļos sirdspukstus.
Tā aizkļuvu pie salona stūra durvīm. Klusītiņām atvēru tās. Salonā valdīja dziļa tumsa. Ērģeles dūca tikko sadzirdami. Kapteinis Nemo bij tur. Mani viņš neredzēja. Man šķita, arī spilgtā gaismā viņš nepamanītu mani, tik dziļi bij nogrimis savā ekstāzē.