Es gāju pa paklāju, sargādamies vismazākā troksnīša, lai viņš nepamanītu manu klātbūtni. Piecas minūtes pagāja, kamēr es nokļuvu līdz dibendur- vīm, kuras veda uz bibliotēku.
Patlaban es taisījos vērt tās vaļā, kad kapteiņa Nemo nopūta it kā pienagloja mani uz vietas. Es nomanīju, ka viņš pieceļas kājās. Es pat saskatīju viņa augumu, jo no bibliotēkas istabas mazliet gaismas iespīda arī še. Rokas sakrustojis, viņš nāca uz manu pusi, klusu kā ēna slīdēdams istabai pāri. Aiz aizspiestām raudām cilājās tā krūtis. Es izdzirdu viņu čukstam dažus vārdus, viņa pēdējos vārdus, ko uztvērušas manas ausis:
— Visuvarenais dievs! diezgan! diezgan!
Vai arī šo cilvēku sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi? . .
Kā bez prāta es melos bibliotēkas istaba. Uzskrēju pa galvenajām kāpnēm un tad pa augšējo eju nonācu pie laivas. Pa vaļējo lūku nokļuvu laivā, kur priekšā jau bij abi mani biedri.
— Bēgsim! Bēgsim! — es saucu.
— Tūliņ! — kanadietis atbildēja.
Atvere «Nautila» dzelzs korpusā bij noslēdzama un pieskrūvējama ar angļu atslēgu, ko kanadietis jau priekšlaikus bij apgādājies. Laivas ieeja tāpat aizdarāma. Kanādietis sāka atgriezt skrūves, kuras mūs vel saistīja pie zemūdens kuģa. Piepeši kuģa iekšienē atskanēja troksnis. Divi cilvēki runāja uztrauktā balsī. Kas tas varēja būt? Vai mūsu bēgšana bij pamanīta? Es sajutu, ka Neds Lends iespiež man rokā dunci.
— Jā, — es čukstēju, — mes pratīsim mirt!
Kanadietis bij darbu pārtraucis. Bet no viena vārda, divdesmit reižu atkārtota briesmīga vārda es sapratu uztraukuma cēloni uz «Nautila». Kuģa ļaudis neuzbudinājās par mums.
— Malstrems! Malstrems! — viņi kliedza.
Malstrems! Vai vel briesmīgāks vārds briesmīgākos apstākļos varēja kādreiz atskanēt mūsu ausīs? Tātad mēs bijām Norvēģijas visbīstamākā piekrastes joslā. «Nautils» bij ierauts šajā virpulī tieši taja acumirklī, kad mūsu laiva taisījās atrauties no tā sienas.
Kā zināms, paisuma laikā starp Fereru un Lofotu salām iesprostotais ūdens ar nepārvaramu spēku sāk griezties virpulī. Izceļas tāds ūdens viesulis, no kura neviens kuģis nevar izkļūt laukā. No visām apvāršņa pusēm milzīgi viļņi gāžas šurp. Tā rodas mutulis, ko pareizi sauc par «okeana nabu» un kura pievilkšanas spēks aptver piecdesmit kilometru lielu apjomu. Šeit ne vien kuģi ierauti dzelmē, bet arī vaļi un no ziemeļjūrām ieklīdu- šie baltie lāči.
Te nu kapteinis Nemo negribēdams, varbūt arī gribēdams, bij ievadījis savu «Nautilu». Tas griezās riņķī pa spirālveidīgu līniju, kuras gredzeni saraucās arvien šaurāki un šaurāki. Kuģim pieskrūvētā laiva tāpat griezās līdzi milzīgā ātrumā. Es sajutu smagu reibumu galvā, kāds ceļas no pārāk ilgas griešanās riņķī. Mēs izjutām ārkārtīgas izbailes un šausmas, asinsriņķošana apstājās, nervu darbība bij paralizēta, plūda auksti nāves sviedri! Kāds baigs troksnis ap mūsu plāno laiviņu! IJn rūkoņa, kas atbalsojās daudzu jūdžu tālumā! Dārdoņa, kad viļņi plīsa pret smailajām zemūdens
klintīm, kad šķēlēs pats cietākais akmens un resni baļķi, pēc norvēģu izteiciena, lūza kā salmiņi!
Cik šausmīgs stāvoklis! Mūs mētāja no vienas puses uz otru. «Nautils» cīnījās kā dzīva būtne. Tā tērauda muskuļi krakstēja. Reizēm kuģis izslējās taisni un mēs līdz ar to!
— Mums jāturas stingri un jāpiegriež skrūves atkal cieši! — Neds Lends teica. Pie «Nautila» piestiprinājušies, mēs varam vēl izglābties! . . .
Viņš nedabūja pabeigt. Atskanēja spēcīgs brīkšķis. Skrūves pārlūza, un laiva, savam iedobumam' atrauta, kā lingas sviests akmens aizlidoja virpuļa dzīlēs.
Galva man atsitās pret laivas dzelzs malu, un es zaudēju samaņu.
XXIII noslĒgums
Tā nobeidzās šis zemūdens ceļojums. Es nekā nevaru pastāstīt par to, kā laiva bij izkļuvuši no Malstrema šausmīgajiem virpuļiem, kā Neds Lends, Konsels un es iznirām no šā mutuļa. Tikai atjēdzies es redzēju, ka esmu noguldīts kāda Lofotu salu zvejnieka būdiņā. Abi mani biedri dzīvi un veseli bij tepat un spieda man rokas. Neizsakāmā priekā mēs apkampāmies.
Patlaban mums nebij ko domāt atgriezties uz Franciju. Satiksme starp ziemeļu un dienvidu Norvēģiju notiek diezgan reti. Bij jānogaida kāds tvaikonis, kas uztur satiksmi pāris nedēļās reizi līdz Nordkapam.
Še, pie mūsu krietnajiem glābējiem, es pārlūkoju savu piedzīvojumu stāstu. Tas ir pilnīgi patiess. Neviens fakts tajā nav izlaists, neviens sīkums pārspīlēts. Te pareizi aprakstīts neticamais ceļojums līdz šim nepieejamos apvidos, uz kuriem zinātnes progress nākotnē pašķirs brīvu ceļu.
Vai man ticēs? To es nezinu. Galu galā tas arī nav pats svarīgākais. Es zinu, ka mans pienākums bij pastāstīt par tām jūrām1 , pa kuru dzelmi es desmit mēnešos nobraucu divdesmit tūkstoš ljē, par šo zemūdens ceļojumu ap pasauli, kurā pieredzēju tik daudz brīnumu — Klusajā, Indijas un Atlantijas okeānā, Sarkanajā, Vidus, dienvidu un ziemeļu Ledus okeānā.
Bet kas gan noticis ar «Nautilu»? Vai tam izdevās izrauties no Malstrema skāvieniem? Vai kapteinis Nemo vēl ir dzīvs? Vai viņš joprojām turpina zem ūdens savu atriebšanās darbu jeb vai apmierinājies ar šo pēdējo upuri? Vai kādreiz viļņi iznesīs malā sacerējumu, kurā aprakstīts viņa dzīves gājums? Vai izdibināšu viņa vārdu? Vai, uzzinādami pazudušā kuģa piederību, uzzināsim arī, kādas tautības bijis kapteinis Nemo?
Es ceru. Tāpat es ceru, ka viņa stiprais kuģis būs uzvarējis jūras visbriesmīgāko atvaru, ka «Nautils» būs izkļuvis no turienes, kur tik daudzi citi kuģi aizgājuši bojā! Ja tas tā, ja kapteinis Nemo joprojām1 dzīvo okeānā, savā otrajā tēvijā, tad lai norimst ienaids viņa mežonīgajā sirdī! Lai visas tās brīnumu ainas remdina viņa atriebšanās slāpes. Lai atkāpjas soģis, bet zinātnieks turpina mierīgi jūras pētīšanas darbu! Dīvains viņa uzdevums, bet arī cēls. Vai es to pats neizpratu? Desmit mēnešus es nodzīvoju šo brīnišķo dzīvi. Bet uz jautājumu, ko kāds pravietis uzstādījis pirms seši tūkstoši gadiem: «Kas iespēj izdibināt bezdibeņa dziļumus?», divi cilvēki starp visiem cilvēkiem tagad droši var atbildēt: kapteinis Nemo un es..