Выбрать главу

Atkal pasauca mechaniķi.

—   Vai augstāks tvaika spiediens vairs nav iespējams? — kapteinis vai­cāja.

—   Nē, — mechaniķis atbildēja.

—   Jūsu vārstuļu slodze pastiprināta?

—   Līdz seši un pus atmosfēru spiedienam.

—   Kāpiniet līdz desmit atmosfērām!

Tā bij tīri amerikaniska pavēle. Pat Misisipi skriešanās sacīkstēs neviens nebūtu iedrošinājies vairāk. — Zini ko, Konsel, — es teicu savam blakus stāvošam kalpotājam. — Mēs laikam gan drīz uzlidosim gaisā.

1 Ierīce kuģa ātruma mērīšanai. Red.

—   Kā profesora kungam labpatiks, — Konsels atbildēja.

Jāatzīstas, ka man šī riskantā spēle sāka iepatikties.

Vārstules tika noslodzītas. Krāsnīs no jauna uzmestas ogles. Ventilatori svieda veselas gaisa straumes kurtuvēs. «Ābrama Linkolna» ātrums pie­auga. Masti drebēja līdz pašiem pamatiem, dūmu mutuļi tikko jaudāja iz­spraukties pa pārāk tievajiem skursteņiem.

Lagu izmeta vēlreiz.

—   Nu, stūrman? — kapteinis jautāja.

—   Deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes.

—   Vēl pastipriniet ugunis krāsnīs!

Mechaniķis paklausīja. Manometrs radīja desmit atmosfēru spiedienu. Bet valis arī katrā ziņā bij «pastiprinājis spiedienu» un bez jebkādas pie­pūles tāpat brauca deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes stundā.

Tā tik bij skriešanās! Es nevaru aprakstīt to uztraukumu, kas bij pārņē­mis visu manu būtni. Neds Lends stāvēja savā vietā ar harpunu rokā. Reižu reizēm dzīvnieks inus pielaida tuvāk.

—   Noķersim! noķersim!—kanadietis kliedza.

Bet tai pašā mirklī, kad viņš jau taisījās mest harpunu, dzīvnieks at­tālinājās mazākais ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Un arī tas vēl nebij viss. Kad fregate brauca ar pilnu tvaiku, valis, it kā ņirgādamies par mums, apbrauca vēl mūsu kuģim apkārt. Uz klāja no visām pusēm atska­nēja nevaldāmu dusmu kliedzieni.

Pusdienas laikā mēs bijām tikpat tālu no nezvēra kā astoņos rītā. Kap­teinis Faraguts beidzot bij apņemies ķerties pie radikālākiem līdzekļiem.

—    Šis dzīvnieks, — viņš teica, — peld ātrāk par «Ābramu Linkolnu». Labi! Palūkosim, vai viņš var izbēgt ari no mūsu koniskām lodēm. Bocman! Vīrus pie priekšējā lielgabala!

Lielgabalu, kas atradās uz kvātera, nekavējoties pielādēja un notēmēja. Norībēja šāviens, bet lode noskrēja dažas pēdas pāri valim, kas turējās pus- judzi attālu.

—    Labāku tēmētāju!—kapteinis kliedza. — Un pieci simti dolāru tam,, kurš sašaus šo velnišķo kustoni!

Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bārdu, rāmu skatienu un mie­rīgu seju. Piegāja pie lielgabala un ilgi tēmēja. Atskanēja apdullinošs, kuģa ļaužu kliedzienu pavadīts šāviens.

Lode bij trāpījusi mērķi. Tā ķēra dzīvnieku, bet tomēr bez panākumiem, noslīdēja pār viņa izdobto virspusi un pāra verstu attālumā iekrita jūrā.

—   Velns lai parauj! — ārkārtīgi saniknots, iekliedzās vecais kanonie- ris. — Tam nelietim ir sešcollīgas bruņas!

—   Nolādēts! — atsaucās kapteinis Faraguts.

Vajāšana sākās no jauna. Kapteinis, pieliecies man tuvāk, teica:

—   Es vajāšu, kamēr fregate uzlidos gaisā!

—   Pareizi! —-es atbildēju.

Bij taču cerams, ka dzīvnieks nogurs, ka viņš būs jūtīgāks nekā tvaika mašinas. Bet iznāca pavisam otrādi. Pagāja stunda pēc stundas, nebij ma­nāmas ne mazākās pazīmes, ka viņš nogurtu.

«Ābramam Linkolnam» par godu tomēr jāatzīst, ka tas cīnījās ar neat­laidīgu izturību. Man šķiet, ka šajā kļūmīgajā 6. novembra dienā viņš no­brauca ne mazāk kā pieci simti septiņdesmit jūdzes. Bet tad atkal uznāca nakts un pārklāja tumsas segu saviļņotajam okeanam.

Tobrīd man likās, ka mūsu ekspedicija pabeigta un ka mēs nekad vairs neredzēsim noslēpumaino kustoni. Un tomēr es biju maldījies.

Desmitos un piecpadsmit minūtēs elektriskais spīdums, tikpat spilgts kā pagājušajā vakarā, atkal parādījās jūdzes trīs no fregates.

Tagad narvalis šķita nekustīgs. Varbūt, dienā noguris, viņš nu atdusē­jās, šūpodamies viļņos. Kapteinis Faraguts gribēja izlietot šo izdevīgo brīdi.

Viņš izdalīja vajadzīgās pavēles. Neattīstīdams visai lielu ātrumu, «Ābrams Linkolns» tuvojās sevišķi uzmanīgi, lai neuzmodinātu ienaidnieku. Bieži gadās sastapt jūrā cieši aizmigušus vaļus, kuriem tad viegli uzbrukt. Dažu labu no viņiem arī Neds tā bij nodūris. Kanadietis atkal nostājās kuģa priekšgalā.

Fregate brauca klusi, divu kabeļtauvu attālumā apstājās un tikai aiz iner­ces slīdēja uz priekšu. Uz klāja neviens pat elpu neiedrošinājās atvilkt. Vis­apkārt bij dziļš klusums. Mēs vairs nebijām simts pēdu no spīdošā ovala, kas kļuva arvien spilgtāks un žilbināja acis.

Pārliecies pāri kvātera margām, es ieraudzīju Nedu Lendu, kas ar vienu roku turēja harpūnas valgu, bet ar otru vicināja šausmīgo ieroci. Tikai div­desmit pēdu atstatums mūs vēl šķīra no nekustīgi guļošā dzīvnieka. Piepeši Neda Lenda roka spēji sakustējās un harpūna aizlidoja. Atskanēja spalgs troksnis, itin kā pret metālu atsistos lode.

Elektriskā gaisma pēkšņi apdzisa, divas milzīgas ūdens strūklas strauji pār- šļāca fregates klāju, cilvēkus notriekdamas zemē, visu sagraudamas savā ceļā.

Kuģis drausmīgi sagrīļojās, un, nepaguvis laikā saturēties, es pārslīdu pāri malai un iegāzos jūrā.

VII

NEPAZĪSTAMAS SUGAS VALIS

Šis kritiens man nāca pilnīgi negaidīts, bet tomēr es visos sīkumos atce­ros savas izjūtas.

Vispirms es nogrimu pēdas divdesmit dziļi. Esmu labs peldētājs, lai gan negribu lielīties, ka šajā ziņā varu sacensties ar lordu Baironu vai Edgaru Po, bet apziņu es nezaudēju. Pāra reižu kājām spēcīgi atspēries, es atkal izniru virs ūdens.