Es nebiju alojies. Atskanēja aizšaujamo bultu troksnis, un pie mums ienāca divi cilvēki.
Viens no tiem bij neliela auguma, spēcīgiem muskuļiem, platiem pleciem, robustiem locekļiem, lielu galvu, melniem, kupliem matiem, lielām ūsām, spriganu un caururbjošu skatienu. Visā viņa augumā bij manāms tas dien- vidnieciskais žirgtums, kas tik raksturīgs Francijas Provansas iedzīvotājiem.
Didro pareizi teicis, ka cilvēka kustībās izpaužas viņa raksturs. Šis nelielais cilvēks bij tam skaidrs pierādījums. Varēja nojaust, ka viņa valodā būs dzirdami svešādu izlokšņu vārdi un salīdzinājumi. Starp citu, es tomēr neņemos to droši apgalvot, jo viņš runāja man pilnīgi nesaprotamā valodā.
Otrais ienācējs pelna sīkāku raksturojumu. Dižo fizionomistu Grasiolas vai Engela māceklis tā sejā lasītu kā atvērtā grāmatā. Es pirmajā acumirkli uztvēru viņa galvenās īpašības: pašpārliecību, jo tā galva pašapzinīgi slejās pāri plecu puslokam un melnās acis raudzījās ar saltu noteiktību un nosvērtību, ko pauda tā pabālās, lai gan iedegušās ādas krāsa, enerģiju, kas bij redzama viņa acu plakstu straujajā kustībā, un, beidzot, drošsirdību, jo tā dziļie elpas vilcieni liecināja par lielu dzīvības spēku.
Piezīmēšu vēl, ka šis cilvēks bij lepns, ka viņa rāmās, bet stingrās acīs atstarojās dziļas domas un ka viss tas, kopā ņemot, kā arī ievērojot sejas izteiksmes un kustību pilnīgu saskaņu, pēc zinātnieku fizionomistu atziņas, norādīja šā cilvēka rakstura dziļu patiesīgumu.
Viņa klātbūtnē es neviļus sāku justies drošāks un cerēju izmantot mūsu nejaušo satikšanos.
Skaidri nebij pasakāms, vai šim cilvēkam piecdesmit vai tikai trīsdesmit pieci gadi. Viņam bij slaids augums, plata piere, taisns deguns, pareizi veidota mute, krāšņi zobi, smalkas slaidas rokas, hieromantu valodā runājot, — nepārprotami psichiskas, cienīgas kalpot kvēlai dvēselei. Bez šaubām, tas bij vispilnīgākā tipa cilvēks, kādu man jebkad gadījies sastapt. Vēl viens raksturīgs sīkums: viņa patālu stāvošās acis ar vienu skatienu varēja aptvert gandrīz ceturtdaļu horizonta. Vēlāk es dabuju pārliecināties, ka šo īpašību pastiprināja redzes spējas asums, vēl skadrāks nekā Nedam Lendam. Kad šis nepazīstamais lūkojās uz kādu priekšmetu, viņa uzacis saraucās, platie acu plaksti it kā samiedzās un tādā kārtā sašaurināja aptveramo redzes loku. Ka^s par skatienu! Kā tas palielināja attālumā šķietami sīkos priekšmetus! Kā tas ieurbās jūsu būtnē līdz pašai dvēselei! Kā izspiedās cauri mūsu acīm nepieejamiem ūdens slāņiem un aptvēra visdziļākās jūras dzīles!
Abiem nepazīstamajiem galvās bij jūras ūdra ādas cepures, kājās roņādas zābaki, mugurā neparasta auduma apģērbi, kuri izcēla auguma līnijas un ļāva kustībām pilnīgu brīvību.
Slaidākais no viņiem abiem, acīm redzami kuģa pavēlnieks, ne vārda neteikdams, aplūkoja mūs ārkārtīgi uzmanīgi. Tad, pret savu pavadoni pagriezies, parunājās ar to man gluži svešā valodā. Tā bij kāda skanīga, harmoniska, lokana izloksne ar dažādi akcentētiem patskaņiem.
Otrs par atbildi palocīja galvu un atteica divi trīs pilnīgi nesaprotamus vārdus. Tad viņa jautājošais skatiens pavērsās tieši uz mani.
Skaidrā franču valodā es tam pateicu, ka viņu izloksne man pilnīgi sveša. Bet viņš, kā likās, nesaprata mani, un stāvoklis jau kļuva diezgan neērts.
— Vai profesora kungs nepastāstītu viņiem mūsu piedzīvojumus, — Konsels man ieteica. — Varbūt šie kungi dažus vārdus no tā sapratīs.
Es arī sāku stāstīt par mūsu kļūmainajiem piedzīvojumiem, katru balsienu skaidri uzsvērdams un neviena sīkuma neizlaizdams. Mūsu vārdus un amatus es viņiem nosaucu visos locījumos un svinīgi stādīju priekšā profesoru Aronaksu, viņa sulaini Konselu un vaļu mednieku, harpunistu Nedu Lendu.
Cilvēks ar rāmajām maigajām acīm klausījās mierīgi, pat laipni, pie tam visai uzmanīgi. Bet neviens vaibsts tā sejā nerādīja, ka viņš būtu sapratis.. Kad es biju beidzis, viņš neteica ne vārda.
Atlika vēl pamēģināt angļu valodā. Varbūt viņi sapratīs to, jo angļu valoda pazīstama gandrīz visā pasaulē. Es tajā, tāpat kā vācu valodā, pratu gan pietiekoši labi lasīt, bet nevis tekoši runāt. Lai saprastos, tas te bij nepieciešams.
— Tagad jūsu kārta, — es teicu harpunistam. — Kravājiet laukā savas valodas krājumus un runājiet labāk, kā anglo-sakši jebkad runājuši, — papūlieties gūt labākas sekmes.
Tas bij pilnīgi pareizi, tikai mēs to bijām gandrīz pavisam piemirsuši.
Par lielu pārsteigumu harpunistam nebij vairāk panākumu kā man. Mūsu apmeklētājiem ne acu skropstas neparausti]ās. Skaidri redzams — viņi nesāpi ;ila ne Arago, ne Faradeja[5] valodu.
Izsmēlis visu savu filoloģisko zināšanu avotus, es biju pavisam apmulsis nu nezināju vairs ko iesākt, bet tad Konsels teica:
— Ja profesora kungs man atļauj, es viņiem to pašu pastāstīšu vāciski.
— Kā? — es iesaucos. —• Tu proti vāciski?
— Kā flāms, ja profesora kungam nav iebildumu.
— Gluži otrādi, tas man tieši pa prātam. Laid tik vaļā, mīļo zēn!
Un Konsels savā rāmajā balsī pa trešam lāgam pārstāstīja mūsu raibos nu kļūmīgos piedzīvojumus. Bet par spīti viņa elegantajai un skaisti akcentētajai valodai stāstījumam nebij ne mazākā panākuma.
Tad pilnīgā bezizejas stāvoklī es mēģināju sakopot visu, kas man bij palicis atmiņā no skolas gadiem, un sāku mūsu stāstu latiņu valodā. Cice- rons aizspiestu ausis un aizdzītu mani virtuvē. Bet patlaban es darīju, ko pratu. Iznākums atkal bij tas pats.
Pēc šī pēdīgā neizdevīgā mēģinājuma abi nepazīstamie apmainīja dažus vārdus savā neizprotamajā valodā un aizgāja projām, nenovēlējuši mums pat to drošinošo žestu, kas saprotams visas pasaules tautām. Durvis atkal noslēdzās.