— Tā ir nekaunība! — Neds Lends kliedza vai divdesmito reizi. — Iedomājieties! Ar viņiem runā franciski, angliski, vāciski un latiniski, bet tiem, mūlāpiem, nav ne tik daudz pieklājības kā atbildēt!
— Apmierinieties, Ned, — es pierunāju sadusmoto harpunistu. — Ar niknumu nekas nav panākams.
— Bet iedomājieties, profesora kungs, — atsaucās mūsu uztrauktais biedrs, — mēs taču šajā dzelzs būrī pavisam nomirsim badā.
— Nu, — ieminējās Konsels, — ar filozofiju var turēties vēl labu laiku!
— Mīļie draugi, — es teicu, — nevajag padoties izmisumam. Esam taču bijuši vēl ļaunākos apstākļos. Man par patiku nespriediet pārsteidzīgi par šā kuģa kapteini un viņa ļaudīm.
— Mans spriedums skaidrs, — atcirta Neds Lends. — Tie ir nelieši.. .
— Nu labi! Bet — no kādas zemes?
— No neliešu zemes.
— Labais Ned, tā zeme uz kartes vēl nav noteikti apzīmēta, un es galvoju, ka šo abu nepazīstamo tautība ir grūti nosakāma! Tie nav ne angļi, ne franči, ne vācieši — tas ir viss, ko te var sacīt. Tomēr tik daudz es varu liecināt, ka šis kapteinis un viņa palīgs dzimuši zemajos platuma grādos — viņiem piemīt kaut kas dienvidniecisks. Bet vai viņi ir spānieši, turki, arabi vai indieši, to pēc viņu fizioloģiskā tipa nevar nosacīt. Par viņu valodu jāteic, ka tā ir pilnīgi nesaprotama.
— Nelaime tā, ka nezinām visas valodas, — Konsels prātoja, — vai arī — ka visiem nav vienas kopējas valodas.
— Tas viss te nekā nepalīdzētu! — Neds Lends atsaucās. — Vai tad jūs neredzat, ka šiem cilvēkiem pašiem sava valoda izgudrota, lai dzītu izmisumā tos, kas prasa ēst. Bet vai tad visās pasaules malās nav zināms un saprotams, ko nozīmē atvērt muti, kustināt žokļus, aplaizīt lūpas un paklabināt zobus? Vai Kvebekā, Pomotu salās, Parizē un pie antipodiem tādējādi neizteic vienu un to pašu: es esmu izsalcis! dodiet man ēst!
— Jā, — piebilda Konsels, — gadās jau arī tik neinteliģenti cilvēki!
Viņam šos vārdus runājot, durvis atkal atvērās. Kāds kuģa kalpotājs
atnesa mums apģērbus — jūrnieku kamzoļus un bikses, — es nevarēju pateikt, no kādas drēbes tās īsti šūtas. Pasteidzos apģērbties, biedri sekoja manam piemēram.
Pa to laiku kalpotājs, mēms, varbūt arī kurls, bij sakārtojis galdu un nolika tur traukus trijām personām.
— Tas nu ir prātīgi, — Konsels sprieda, — un sola mums labas izredzes.
— Nu! — purpināja mūžam sapīkušais harpunists. — Nezin ar kādu velnu mūs te pacienās? Ar bruņu rupuču aknām, haizivs filē vai roņa bifšteku!
— To mēs redzēsim! —• Konsels atteica.
Sudraba vākiem apsegtās bļodas bij kārtīgi saliktas uz galdauta, mēs sēdāmies klāt. Acīm redzami mums te darīšana ar civilizētiem cilvēkiem. Ja pār mums neplūstu elektriskā gaisma, es iedomātos, ka atrodos Liverpūles «Ādolfi» viesnīcas vai Parizes «Grand Hotel» ēdamistabā. Tomēr man jāaizrāda, ka uz galda pilnīgi trūka maizes un vīna. Ūdens bij tīrs un svaigs, bet tieši tas Nedam Lendam vismazāk gāja pie sirds. Starp pasniegtajiem ■ēdieniem bij dažādas labi pagatavotas zivis, bet citās bļodās saliktos, arī gardos ēdienus es nevarētu vārdā saukt, ne arī noteikt, vai tie gatavoti no augu jeb vai no dzīvnieku valsts produktiem. Galds vispār bij klāts eleganti un ar smalku gaumi. Ikkatram ēdamam daiktam, karotei, nazim, dakšiņai, šķīvim iegravēts burts un puslokā ap to šāda veida uzraksts:
N
Kustošais kustošajā! Šī devize droši vien raksturo pašu šo zemūdens laivu — ja «in» tulko ar «iekš» un nevis ar «uz». Burts «N» katrā ziņā ir as mīklainās personas — jūras dzelmes valdītāja vārda iniciālis.
Neds ar Konselu neko daudz negudroja. Viņi ēda bez žēlastības, un es iri nepaliku iepakaļ. Vispār es biju pārliecināts, ka par savu likteni mums nav ko baidīties un ka namatēvs mūs te nenomērdēs badā.
Tomēr visam šajā pasaulē pienāk beigas — pat piecpadsmit stundu neodušu cilvēku izsalkumam. Ēstgribu apmierinājuši, mēs sajūtām nepārva- t.iiuu vēlēšanos gulēt. Tā bij dabiska reakcija pēc bezgalīgi garās nakts, kad mums nācās cīnīties ar nāvi.
Patiešām, es tagad labi izgulēšos, — Konsels ieminējās.
- Bet es jau guļu, — Neds Lends atsaucās.
Abi mani biedri izstiepās uz kajites grīdsegas un tūliņ aizmiga cietā miegā.
Es tikai pamazām ļāvos neatvairāmai miega varai. Pārāk daudz domu drūzmējās manās smadzenēs, pārāk daudz neatrisināmu jautājumu, pārāk daudz iedomu un ainu labu laiku turēja manas acis pusviru. Kur īsti mēs atrodamies? Kāds svešs spēks mūs nes? Es jutu vai mazākais iedomājos sajū- lam, ka mēs nonirstam visdziļākās jūras dzīlēs. Mani apsēda mocoši rēgi. Es iedomājos šajos noslēpumainos dziļumos redzam nepazīstamus dzīvniekus, bet pats šis zemūdens kuģis šķita piederam pie tās pašas dzimtas, tikpat dzīvs un kustīgs kā tie, tikpat drausmīgs!.. Tad pamazām uztrauktās smadzenes norima, manu iztēli pārmāca jausmaina snauda, līdz beidzot es iegrimu smagā miegā.
IX
NEDS LENDS DUSMOJAS
Nezinu, cik ilgi mēs gulējām, bet laikam gan daudzas stundas, jo jutāmies pilnīgi atspirguši no sava noguruma. Es atmodos pirmais. Mani biedri vel nebij pakustējušies, bet gluži kā miruši gulēja kaktā izstiepusies.
Ar pūlēm pacēlies no diezgan cietās guļas vietas, es jutu, ka galva man skaidra un prāts možs. Tad es ņēmos pamatīgi aplūkot mūsu kajiti. Tajā nekas nebij mainījies. Cietums joprojām palika cietums un ieslodzītie — cietumnieki. Tikai kalpotājs, mums guļot, bij novācis galdu. Bet nekas nerādīja, ka mūsu stāvoklis drīzumā varētu mainīties, un es sev nopietni vaicāju — vai patiešām mums nolemts uz visiem laikiem palikt šajā būrī?
Tāda izredze mani nomāca jo vairāk tāpēc, ka smadzenes bij brīvas no vakarnakts apsēšņiem, bet krūtis jutu savādi sažņaugtas. Elpot nācās grūti. Tur bij vainīgs sasmakušais gaiss. Lai gan telpa bij diezgan prāva, tomēr mēs acīm redzami bijām patērējuši lielāko daļu skābekļa. Patiešām, katrs cilvēks stundas laikā izlieto tik daudz skābekļa, cik tā atrodas simts litros gaisa, un šis gaiss, piesātināts ar apmēram tikpat daudz izelpotās ogļskābes, kļūst pavisam nelietojams.