Bij nepieciešams atjaunot gaisu mūsu cietumā un, bez šaubām, arī visās pārējās zemūdens kuģa telpas.
Te man uzmācās viens jautājums. Kā šādā gadījumā rīkojas kuģa kapteinis? Vai viņš to izdara ķīmiskā ceļā, ar siltuma palīdzību piegādādams skābekli no chlorskābā kalija un iznīcinādams ogļskābi ar kodīgo kāliju? Bet tādā kārtā viņam nepieciešams zināms sakars ar cietzemi, lai no turienes iegūtu šai operacijai nepieciešamās vielas. Vai varbūt viņš vienkārši zem liela spiediena uzkrāja gaisu rezervuāros un no turienes to pēc vajadzības izlietoja saviem ļaudīm? Varbūt. Bet var arī būt, ka viņš lietoja ērtāku, ekonomiskāku un, taisnību sakot, arī ticamāku līdzekli, likdams kuģim kā vaļveidīgam dzīvniekam pacelties virs ūdens un atjaunot gaisa krājumu divdesmit četru stundu vajadzībai. Lai nu kāda būtu viņa metode, bet man likās nepieciešams to bez vilcināšanās laist darbā.
Man nācās elpot arvien ātrāk un ātrāk, lai iesūktu to pašu mazumiņu skābekļa, kas vēl palicis šajā kajitē. Bet tad piepeši mani atsvaidzināja tīra, sāļainiem iztvaikojumiem smaržojoša gaisa strāva. Tas bij dzīvinošais joda piesātinātais gaiss! Plaši atvēru muti, plaušas kāri iesūca svaigo gaisa strāvu. Tai pašā mirklī es manīju kuģi it kā sagrīļojamies, it kā viegli, bet jūtami pašūpojamies. Kuģis, šis dzelzs plākšņu briesmonis, acīm redzami pacēlās okeana virspusē, lai līdzīgi valim atvilktu elpu. Tagad man bij pilnīgi skaidrs kuģa ventilācijas veids.
Pilnu krūti ieelpodams tīro gaisu, es acīm meklēju to spraugu, to «gaisa vadu», kas mums pieplūdināja šo glābēju strāvu. Man arī izdevās to saskatīt. Virs durvīm bij atvērts ventilatora caurums, un pa to ieplūda svaigā strāva, atjaunodama izsīkušo kajites gaisu.
Tikko es biju galā ar savu novērojumu, kad Neds un Konsels gandrīz.
reizē pamodās no atsvaidzinošās pūsmas iespaida. Viņi izberzēja acis, izstaipīja rokas un acumirklī bij kājās.
— Vai kungs labi izgulējās? — Konsels ar savu parasto pieklājību vaicāja.
— Ļoti labi, mīļais, — es atbildēju. — Un jūs, meistar Ned Lend?
— Pilnīgi, profesora kungs. Nezinu, vai nemaldos, bet man liekas, it kā es ieelpotu jūras gaisu.
Jūrnieks tur nevarēja maldīties, es pastāstīju kanadietim, kas bij noticis, kamēr viņš gulēja.
— Labi! — viņš noteica. — Tagad pilnīgi saprotami tie svilpieni, kurus mēs dzirdējām, kad šķietamais narvalis atradās «Ābrama Linkolna» tuvumā.
— Jā, meistar Lend, tā ir viņa elpošana!
— Tikai, Aronaksa kungs, man nav nekādas jēgas, cik tagad varētu būt pulkstenis un vai nav jau pusdienas laiks?
— Pusdienas laiks, mans cienījamais harpunist? Sakiet labāk — brokastlaiks, jo mēs esam gulējuši kopš vakardienas rīta.
— Tātad izrādās, — Konsels iebilda, — ka esam nogulējuši divdesmit četras stundas no vietas.
— Tā man šķiet, — es atteicu.
— Es nestrīdēšos ar jums, — Neds Lends sacīja. — Bet vienalga, pusdienas vai brokastis, tikai apkalpotājam butu laiks atkal ierasties un atnest mums vai nu brokastis, vai pusdienu.
— Brokastis un pusdienu, — Konsels pārlaboja.
— Pareizi, — kanadietis piekrita. — Mums ir tiesības uz diviem ēdieniem, un es no savas puses centīšos parādīt pienācīgu godu abiem.
— Nu, pagaidīsim, Ned, — es teicu. — Pēc visām zīmēm spriežot, šiem svešajiem nav nodoma mērdēt mūs badā, jo pretējā gadījumā vakardienas mielasts būtu nevietā.
— Ja tikai mūs pašus negrib uzbarot cepetim! — Neds attrauca.
— Es tam nepiekrītu, — es atsaucos. — Mēs nebūt neesam krituši kani- balu nagos.
— Vienai reizei nav nekādas nozīmes, — kanadietis nopietni atbildēja. — Kā lai zina, vai šiem cilvēkiem sen jau nav apsīkuši svaigas gaļas krājumi, un tādā gadījumā trīs tik labi noauguši un pilnīgi veselīgi cilvēki kā profesora kungs, viņa sulainis un es .. .
— Atmetiet tādas iedomas, Lend, — es pārtraucu harpunistu, — un vispār sargieties sanīsties ar musu saimniekiem, jo tas mūsu stāvoklim var nakt likai par ļaunu.
— Lai nu šā vai tā, — harpunists atcirta, — tomēr man velnišķi gribas •ēst, bet brokastis un pusdienas vēl nerādās.
— Meistar Lend, — es pastāvēju uz savu, — lūkojiet piemēroties šejienes iekārtai. Man šķiet, mūsu vēderi aizsteigušies priekšā pavāra pulkstenim.
— Tad saskaņosim tos ar pavāra pulksteni, — Konsels mierīgi piezīmēja.
— Es jūs pazīstu, draugs Konsel, — kanadietis errīgi attrauca. — Jūs saudzējiet savu žulti un nervus! Vienmēr tikai rāmi. Jūs būtu ar mieru arī neēdis sacīt paldies un drīzāk nomirt badā nekā sūdzēties!
— Bet kāds labums sūdzēties? — Konsels vaicāja.
— Tāds, ka tomēr dabū atvieglot sirdi! Arī tas jau ko nozīmē. Un, ja šie pirāti — es viņus godinu par pirātiem aiz pieklājības un negribēdams strīdēties ar profesora kungu, kas nevēlas, ka viņus sauc par kanibaliem, — ja šie pirāti iedomājas, ka es te sēdēšu un slāpšu nost šajā būrī, kur viņi ieslo- dzījuši mani, un tie nedabūs dzirdēt, ar kādiem lāstiem es viņus pamielošu, tad viņi maldās! Vai jūs domājat, ka viņi mūs vel ilgi turēs šajā dzelzs kastē?
— Patiesību sakot, es zinu tikpat maz kā jūs, draugs Lend.
— Nu, bet kā jums šķiet?
— Man liekas, ka aiz nejauša gadījuma mēs esam atklājuši lielu noslēpumu. Un, ja šī kuģa ļaudīm no svara paglabāt šo noslēpumu un ja šī interese viņiem vairāk vērta nekā triju cilvēku dzīvības, tad mūsu eksistence ir stipri apdraudēta. Pretējā gadījumā šis nezvērs, gluži tāpat kā viņš mūs norija, mūs atkal izmetīs pasaulē, ko apdzīvo tādi paši cilvēki kā mēs.