Karš ilga sešus mēnešus ar mainīgu laimi gan vienā, gan olrā pusē. Nopietnus apcerējumus un secinājumus sniedza Brazilijas ģeogrāfiskais institūts, Berlines karaliskā zinātņu akadēmija, Britanijas asociacija, Smita institūts Vašingtonā. Plaši rakstīja «The Indian Archipelago», abata Muaņjo «Cosmos», Petermaņa «Mitteilungen». Bet uz franču un ārzemju lielo avīžu zinātniskajiem spriedumiem sīkie laikraksteļi atsaucās ar neizsīkstošām zobgalībām. Sie asprātīgie žurnālisti, pārfrāzēdami kādu Linnē izteicienu, ka «daba nerada muļķus», ko bij minējis kāds no briesmoņa pretiniekiem, centās pārliecināt savus laika biedrus, lai tie neapvaino dabu, piedēvēdami tai nez kādus Krakenus, jūras čūskas, Mebi-Dikus un tamlīdzīgus pārdzērušos jūrnieku murgus. Vispēdīgi kāda bīstama saliriska žurnālā popularais redaktors, kā Ilipolits, uzbruka nezvēram un, vispārējiem smiekliem atskanot, deva tam beidzamo nāvīgo triecienu. Tādā kārtā asprātība uzvarēja zinātni.
1867. gada pirmajos mēnešos nezvēra jautājums likās izsmelts un nebij cerību, ka to atjaunos. Bet tad piepeši atkal sāka izplatīties baumas par jauniem faktiem. Nu vairs nebij runas par vienkāršu zinātnisku problēmu, bet par patiesām nopietnām briesmām, kuras nepieciešams novērst. Jautājums guva citu apgaismojumu. Briesmonis bij atkal kļuvis par salu, klinti vai rifu — bet peldošu, neizprotamu, nenotveramu.
1867. gada 5. martā tvaikonis «Moravija», kas piederēja Monreala okeana sabiedrībai, starp 27°30' platumu un 72°15' garumu naktī ar labo sānu malu uzdūrās klintij, kura nebij apzīmēta nevienā šā apgabala kartē. Ar izdevīgu ceļa vēju un četri simti zirgspēku tvaiku kuģis gāja 13 mezglus stundā. Ja «Moravijas» korpuss nebūtu sevišķi stipri būvēts, tas no spēcīgā trieciena tiktu pārlauzts, un kuģis noietu dibenā ar visiem simts trīsdesmit septiņiem pasažieriem, kas brauca no Kanadas.
Nelaime notika ap pulksten pieciem, gaismai austot. Sardzes virsnieki metās uz pakaļējo klāju. Tur viņi rūpīgi aplūkoja okeānu, bet nekā nevarēja ieraudzīt. Tikai triju kabeļtauvu[1] atstatumā bij saskatāms, ka kaut kas ātrā skrejā spēcīgi saviļņo jūras gludo līmeni. Kuģa vadība atzīmēja precīzas koordinātes, un «Moravija» bez manāma bojājuma turpināja ceļu. Tomēr neviens nevarēja pateikt, kam īsti tvaikonis uzdūries. Varbūt tā bij zemūdens klints, varbūt jūras augšup izmesta kuģa paliekas? Tomēr, pārbaudot dokā kuģa apakšu, daļa ķīļa izrādījās nolauzta.
Šis par sevi visai svarīgais atgadījums tomēr varbūt ātri aizmirstos, tāpat kā daudzi citi tamlīdzīgi, ja pēc trim nedēļām tas atkal neatkārtotos gluži tādā pašā veidā. Tā kā jaunajā katastrofā cietušais kuģis piederēja lielai tautai un ievērojamai sabiedrībai, tad šis notikums it visur sacēla lielu saviļņojumu.
Bez šaubām, visiem būs pazīstams ievērojamā angļu kuģu īpašnieka Kinara vārds. Šis gudrais uzņēmējs 1840. gadā ar trim koka spārnu kuģiem 1162 tonnu tilpumā uri četri simti zirgspēku mašinām ierīkoja kārtēju pasta satiksmi starp Liverpūli un Halifaksu.
Divdesmit sešu gadu laikā Kinara sabiedrības kuģi divi tūkstoši reižu šķērsoja Atlantijas okeānu un visā šajā laikā ne reizi nenokavēja, ne reizi neatcēla braucienu, neviena vēstule nepazuda, neviens cilvēks vai kuģis neaizgāja bojā. Neraugoties uz Francijas stipro konkurenci, pasažieri arī patlaban vēl visvairāk cienī Kinara sabiedrību, kā tas redzams no pēdējo gadu oficiālajiem pārskatiem. Visu to iegaumējot, būs viegli saprotams, kādu traci sacēla gadījums ar vienu no šīs sabiedrības labākajiem kuģiem.
1867. gada 13. aprilī, kad jūra bij gluži rāma un pūta labvēlīgs ceļa vējš, «Skotija» atradās starp 45° 37' platumu un 15° 12' garumu. Tūkstoš zirgspēku stiprais tvaikonis gāja ar vairāk kā trīspadsmit un četrdesmit trīs simtdaļu mezglu ātrumu, un spārni absolūti noteikti šķēla ūdeni. Kuģis peldēja seši metri un septiņdesmit centimetru dziļi, tā ūdens izspaids bij 6624 kubikmetri liels.
Pulksten četros un septiņpadsmit minūtēs pēcpusdienā, kad kajitē sapulcējušies pasažieri ieturēja maltīti, kaut kas piesitās kuģa korpusam, bet kaut cik manāmi to nesatricināja. Trieciens trāpīja kuģa pakaļējo daļu, mazliet aiz kreisajiem sāniem. «Skotija» pati nebij kaut kam uzskrējusi virsū, bet gan tai uzgrūdās kaut kas ass, pie tam drīzāk šķeļošs nekā triecošs. Sadursme likās tik niecīga, ka uz klāja neviens nepievērsa tai uzmanību. Bet tad piepeši no kravas telpām izskrēja matroži, kliegdami: «Mēs grimstam! Mēs grimstam!»
Pirmajā acumirklī pasažieri stipri uztraucās, bet kapteinis Andersons pasteidzās viņus nomierināt. Ūdens necaurlaidīgās starpsienas sadalīja «Skotiju» atsevišķās nodaļās, tāpēc ielauzums acumirklī nebij tik bīstams.
Kapteinis Andersons nekavēdamies nokāpa kuģa kravas telpās. Tur viņš pārliecinājās, ka piektā nodaļa pieplūst ar ūdeni, un no tā, cik ātri ūdens cēlās, varēja spriest, ka lauzumam jābūt diezgan lielam. Par laimi šajā nodaļā kurināmo katlu nebij, jo citādi tie izdzistu.
Kapteinis Andersons pavēlēja apturēt kuģi, un viens matrozis ienira ūdenī, lai aplūkotu lauzumu. Pēc dažām minūtēm tika zināms, ka tvaikonim zem ūdens līnijas ielauzts ap divi metri plats caurums. Tik lielu sūci aizlāpīt nebij iespējams, un «Skotija» turpināja ceļu, lai gan tās spārni pa daļai bij iegrimuši ūdenī. Kuģis pašlaik atradās trīs simti jūdžu attālumā no Kliras raga un ar triju dienu novēlojumu sasniedza sabiedrības piestātni uztrauktajā Liverpūlē.
Inženieri ņēmās aplūkot sausajā dokā izvilkto «Skotiju» un negribēja ticēt savam acīm. Divarpus metrus zem ūdens līnijas rēgojās pareiza ģeometriska trijstūra caurums. Dzelzs plāksne bij izlauzta neticami taisni un gludi, tā ka ar mechanisku griezēju to diezin vai labāk varētu izdarīt. Acīm redzams, ka lauzums izdarīts ar kādu asu, ārkārtīgi cietu daiktu. Ar varenu triecienu izlauzis četri centimetri biezo dzelzs plāksni, tas neapšaubāmi, kāda neizskaidrojama spēka rauts, pats bij atbrīvojies no cauruma.