— Kaut viņš tikai nepiedalītu mūs saviem pārējiem kalpotājiem, bet atstātu tāpat, — Konsels noteica.
— Līdz tam laikam, — Neds Lends papildināja, — kamēr kāda fregate, ātrāka un stiprāka par «Ābramu Linkolnu», nesagūstīs šo slepkavu perēkli un visu bandu kopā ar mums nepavilks pie sava lielā masta pēdējo reizi ieelpot svaigu gaisu.
— Labi teikts, meistar Lend, — es piebildu. — Bet, cik man zināms, līdz šim viņi vēl nav nākuši pie mums ar tādiem priekšlikumiem. Tāpēc velti gudrot, ko mes darītu tādā gadījumā. Es atkārtoju: nogaidīsim, apsvērsim visus apstākļus, bet nesāksim nekā, jo nekas jau arī nav darāms.
Gluži olrādi, profesora kungs! — harpunists tiepās. — Ja negribam ļaut, lai mūs nobendē, mums katrā ziņā kas jādara.
— Nu, bet kas tad, meistar Lend?
— Mēģināt izglābties.
— Grūti jau nākas izbēgt no sauszemes cietuma, bet izglābties no zem- udens cietuma man liekas pavisam neiespējams.
— Nu, Ned, — Konsels jautāja, — ko jūs varat atbildēt profesora kungam? Es negribu ticēt, ka amerikanietim jebkādā gadījumā pietrūktu padoma!
Redzami apjucis, harpunists klusēja. Izbēgt tādos apstākļos, kādos atradāmies, bij pilnīgi neiedomājams. Bet kanadietis ir pa pusei francūzis, un Neds Lends to labi pierādīja ar savu atbildi.
— Tātad, Aronaksa kungs, — viņš atsāka pēc brīža pārdomām, — jūs nevarat vis iedomāties, kas jādara cilvēkam, kurš nespēj izbēgt no sava cietuma?
— Nē, mans draugs.
— Bet tas taču ir visai vienkārši. Viņam jāierīkojas pēc iespējas ērtāk turpat.
— Patiešām! •— Konsels iesaucās. — Labāk tad palikt kuģī nekā atrasties zem tā vai virs tā.
— Bet tikai pēc tam, kad izmests laukā cietuma priekšnieks, sargi un slēdzēji, — Neds Lends piebilda.
— Kā, Ned? Jūs nopietni domājat sagrābt šo kuģi?
— Ļoti nopietni, — kanadietis atteica.
— Tas nav iespējams!
— Kāpēc gan ne, kungs? Jāpalaižas tikai uz izdevīgu gadījumu, un tad es neredzu, kas mūs varētu aizkavēt veikt savu nodomu. Viņu šajā mašinā nebūs vairāk par divdesmit cilvēkiem, un tie, es domāju, nespēs vis atsist divus frančus un vienu kanadieti.
Labāk jau bij harpunista projektus pielaist nekā strīdēties ar to. Un tāpēc es tikai iebildu:
— Nogaidīsim to gadījumu, meistar Lend, un tad jau redzēsim. Bet līdz tam, es lūdzu, savaldiet savu nepacietību. Te jārīkojas tikai ar viltību, un ar savu pārsteidzību jūs nekā nevarat līdzēt. Apsolieties, ka, pārāk neskaiz- damies, padosieties mūsu liktenim.
— To es jums apsolos, profesora kungs, — Neds atteica ne visai pārliecinoša balsī. — Neviens lamu vārds nenāks pār manam lūpām, neviens rupjš žests nenodos mani, lai arī mūsu ēdināšana nenotiktu vēlamā kārtībā.
— Neaizmirstiet savu solījumu, — es piezīmēju kanadietim.
Ar to mūsu diskusija tika nobeigta, un mēs katrs par sevi nodevāmies savām domām. Atzīstos, ka par spīti visiem kanadieša apgalvojumiem es šajā ziņā neloloju nekādas cerības. Es neticēju tādiem izdevīgiem gadījumiem, par ko Neds Lends bij runājis. Tik izveicīgi vadītam zemūdens kuģim bij vajadzīgs liels skaits ļaužu, un cīņas gadījumā mēs varējām būt vājākā puse. Bet vispirms tad jābūt brīviem, un mēs taču nebijām tādi. Es pat neredzēju nekāda ceļa, kā izkļūt no šīs hermetiski noslēgtās dzelzs kajites. Jau tāpēc vien, ka šim dīvainajam kapteinim neapšaubāmi glabājams kāds noslēpums, viņš neļaus mums brīvi staigāt pa klāju. Un tad — vai viņš varmācīgā kārtā lūkos atsvabināties no mums vai arī kādu dienu izmetīs kādā neapdzīvotā zemes stūrī? Tas nebij uzminams. Visas šīs hipotēzēs bij pieņemamas, un tikai tāds harpunists varēja cerēt atgūt brīvību.
Es nomanīju — jo Neds Lends vairāk domāja, jo piktāks viņš kļuva. Bij dzirdams, ka arvien skaļāki lāsti lauzās pār viņa lūpām un tā žesti atkal sāka palikt draudoši. Viņš pietrūkās kājās, skraidīja kā satraukts zvērs pa krātu, spārdīja sienu ar kāju un dauzīja ar dūri. Bet laiks aizritēja, izsalkums atkal lika sevi smagi just, apkalpotājs nerādījās. Ja viņiem bij labi nodomi ar mums, tad pārāk ilgi tie aizmirsa, ko esam pārdzīvojuši slīkstot.
Sava tukšā, veselīgā vēdera krampju mocīts, Neds Lends uzbudinājās arvien vairāk un vairāk. Par spīti viņa dotajam vārdam es sāku baidīties eksploziju, ja viņam tagad gadītos sastapt kādu no kuģa ļaudīm.
Divu stundu laikā kanadieša dusmas vēl pieauga. Viņš sauca, viņš kliedza, bet velti. Dzelzs plākšņu durvis bij kurlas. Es nedzirdēju ne to vismazāko troksnīti šā kuģa iekšienē, tas likās pilnīgi izmiris. Viņš stāvēja uz vietas, citādi es būtu manījis, kā dreb kuģa korpuss, skrūvēm griežoties. Bez šaubām, ūdens bezdibeņos nogrimis, tas vairs nepiederēja zemei. Šausmas pārņēma šajā drūmajā klusumā
Es nedrīkstēju domāt par to, cik ilgi mums nāksies palikt karcerī, vientuļi ieslodzītiem. Cerības, kas bij pamodušās, satiekoties ar kapteini, pamazām izgaisa. Šī cilvēka laipnais skatiens, viņa augstsirdīgā seja un cēlā izturēšanās, — viss tas man zuda no atmiņas. Es iedomājos šo noslēpumaino personu tādu, kādai tai nenovēršami jābūt, — cietsirdīgu un nežēlīgu. Es jutu, ka šis cilvēks dzīvo ārpus cilvēces, nav pieejams nekādai līdzcietī- 1>ai, nepielūdzams cilvēku ienaidnieks; pret cilvēkiem, šķiet, viņš jūt nesamierināmu naidu.
Bet vai šis cilvēks patiešām grib, lai mēs aizejam bojā, šajā šaurajā cietumā ieslodzīti, pakļauti visiem bada trakuma radītiem briesmīgajiem vilinājumiem? Šī šausmīgā doma uzmācās ar neatvairāmu spēku, iedomas varā es itin kā slīgu drausmīgā nebūtībā. Konsels palika mierīgs. Neds Lends rēca.