Šajā acumirklī ārā atskanēja troksnis. Soļi dunēja uz metala platēm. Aizšaujamie tika atvilkti, atkal parādījās kalpotājs.
Iekams es paspēju aizkavēt, kanadietis pielēca nelaimīgajam klāt, nogāza to zemē un sagrāba aiz rīkles. Kalpotājs likās noslāpstam šajos briesmīgajos skāvienos.
Konsels piesteidzās un mēģināja atraut harpunista rokas no gandrīz noslāpētā upura, es traucos viņam palīdzēt, bet piepeši mani pienagloja uz vietas vārdi, izteikti franču valodā:
— Palieciet mierā, meistar Lend, un arī jus, profesor, uzklausiet mani.
x
JŪRAS CILVĒKS
Runāja kuģa kapteinis.
To izdzirdis, Neds Lends tūliņ pietrūkās kājās. Kalpotājs tikko dzīvs pēc kunga dotās zīmes grīļodamies aizgāja. Kapteiņa vara uz kuģa acīm redzot bij tik liela, ka šis cilvēks nekādi neizrādīja savas dusmas, ko, bez šaubām, juta pret kanadieti. Konsels — negribot ieinteresēts — un es — apstulbis — abi klusi gaidījām, kā tas viss īsti beigsies.
Pret galda stūri atspiedies, rokas sakrustojis, kapteinis cieši mūs uzlūkoja. Vai viņš vilcinājās runāt? Varbūt viņš nožēloja franču valodā teiktos vārdus? Tas ari bij ticams.
Pēc klusuma brīža, ko traucēt mums nevienam nenāca ne prātā, viņš atkal ierunājās:
— Kungi, — viņš teica rāmā, bet pārliecinošā balsī, — es runāju tikpat labi franciski, angliski, vāciski un latiniski. Es būtu varējis atbildēt jums jau mūsu sastapšanās pirmajā brīdī, bet vispirms gribēju iepazīt jūs un sevī visu apsvērt. Jūsu četrkārtējais, saturā vienādais nostāsts mani pārliecināja, ka jūs runājat patiesību. Tagad es zinu, ka gadījums savedis mani kopā ar Pjeru Aronaksa kungu, Parizes muzeja dabas zinātņu vēstures profesoru, kas sūtīts uz ārzemēm zinātnisku pētījumu nolūkos. Ar viņa sulaini Konselu un kanadieti Nedu Lendu, Amerikas Savienoto Valstu flotes fregates «Ābrams Linkolns» harpunistu.
Es palocījos piekrizdams. Kapteinis man neuzstādīja nekādu jautājumu, tātad arī atbilde nebij vajadzīga. Viņš runāja pilnīgi brīvi un bez mazākās izloksnes. Viņa teikumi bij skaidri, atsevišķie vārdi pareizi un visa runa ārkārtīgi veikla. Bet tomēr es viņā nejutu tautieti.
Viņš atsāka atkaclass="underline"
— Jūs, kungi, droši vien domāsiet, ka es pārāk ilgi esmu vilcinājies jūs še otrreiz apmeklēt. Bet tas tāpēc, ka, pārliecinājies par jūsu nostāstu patiesību, es tomēr gribēju visu rūpīgi apsvērt, lai zinātu, kā pret jums izturēties. Ilgu laiku es šaubījos. Visnepatīkamākais gadījums jūs savedis kopa ar cilvēku, kas pilnīgi aizgājis no pasaules. Jūs esat ieradušies traucēt manu parasto dzīvi …
— Pašiem negribot, — es iebildu.
— Negribot? — svešais atsaucās mazliet paceltā balsī. — Vai gan «Ābrams Linkolns» negribot meklēja mani pa visām jūrām? Vai gan negribot jūs braucāt uz šīs fregates? Vai gan negribot jūsu lodes trāpīja manu kuģi? Vai gan negribot Neds Lends meta uz mums savu harpunu?
Sājos vārdos es sadzirdu aizturētas dusmas. Bet pret šiem apvainojumiem bij viegla atbilde:
— Mans kungs, — es teicu, — jums droši vien nebūs zināms, kādi strīdi par jums notiek Amerikā un Eiropā. Jūs nezināt, kā sadursmes gadījumi ar jūsu zemūdens kuģi saviļņo visus prātus abās pasaules da|ās. Es negribu jūs apgrūtināt ar tām neskaitāmām hipotēzēm, ar kurām mēģina izskaidrot šo mīklaino noslēpumu, ko jūs vienīgais zināt. Bet to es jums varu teikt, ka, vajādams jūs lidz vistālakām Klusā okeana nomalēm, «Ābrams Linkolns» domājās vajājam kādu iznīcināmu jūras nezvēru.
Viegls smaids pārlidoja pār kapteiņa seju. Tad viņš teica rāmā balsī:
— Aronaksa kungs, vai varat apgalvot, ka jūsu fregate nebūtu šāvusi uz zemūdens kuģi tāpat kā uz jusu minēto nezvēru?
Sis jautājums mani apmulsināja, jo es zināju labi, ka kapteinis Faraguts. nebūtu vilcinājies šaut arī uz zemūdens kuģi. Viņš būtu turējis par savu pienākumu to iznīcināt tāpat kā bīstamo narvali.
— Jūs sapratīsiet, kungi, — svešais turpināja, — ka man bij tiesības, uzskatīt jūs par saviem ienaidniekiem.
Uz to es neko nevarēju atbildēt. Kāpēc lai strīdētos, ja viņš viegli varēja apgāzt visus manus apgalvojumus?
— Es ilgi vilcinājos, — kapteinis atsāka. — Man nebij nekāda pienākuma dot jums patvērumu. Ja jau man jātiek vaļā no jums, kādēļ gan tad vēl apmeklēt un runāties? Es vienkārši varēju likt izvest jūs uz klāja, kur sākumā patvērāties. Ar savu kuģi es nolaistos dzelmē un aizmirstu, ka jūs arī reiz bijuši pasaulē. Vai man nebij tiesības uz to?
— Tās varētu gan būt mežoņa tiesības, — es atbildēju, — bet nevis kul- turas cilvēka.
Profesora kungs, — kapteinis strauji atsaucās, — es neesmu tas, ko jūs saucat par kulturas cilvēku! Esmu pārtraucis visus sakarus ar sabiedrību man vienam zināmu iemeslu pēc. Es nerēķinos vairs ar tās likumiem un lūdzu tos man nekad neatgādināt.
Tas bij teikts pietiekoši skaidri. Naids un nicinājums paplaiksnījās svešā acīs, un es nojaudu, ka šim cilvēkam pagātnē ir bijuši drausmīgi pārdzīvojumi. Viņš ne tikvien kā nerēķinājās ar cilvēku sabiedrības likumiem, bet bij pratis nodrošināt savu patstāvību un neatkarību visplašākajā nozīmē. Kas gan mēģinātu sekot viņam jūras dzelmēs, ja jau virspusē visi uzbrukumi piedzīvoja pilnīgu neveiksmi? Kāds kuģis varētu atturēties pretī viņa zemūdenes triecienam? Kādas bruņas varētu izturēt tās ilkņa cirtienus? Nevienam viņš neatbildēja par saviem darbiem. Tikai dievs, ja viņš ticēja tam, un paša sirdsapziņa, ja viņam tāda bij, vienīgie varēja tiesāt viņu. Tādas domas strauji rosījās manā galvā, kamēr svešais klusēja, it kā sevī aizmirsies. Ieinteresēts un sabiedēts es vēroju viņu, tā kā Edips savā laikā bij vērojis Sfinksu. Pēc ilgāka klusuma brīža kapteinis atkal atsāka: