— Un tagad, Aronaksa kungs, iesim brokastīs. Atļaujiet man jūs pavadīt.
— Esmu jūsu rīcībā, kaptein.
Es sekoju kapteinim Nemo un vispirms atrados elektriski apgaismotā gaitenī, kas bij līdzīgs visiem kuģu gaiteņiem. Pēc metriem desmit atkal kādas durvis atvērās manā priekšā.
Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā. Augsti, melnkoka inkrus- tacijām greznoti ozolkoka skapji pacēlās abos telpas galos, to izloku plauktos mirdzēja neaprēķināmi dārgi fajansa, porcelānā un kristālā trauki. Sudraba galda rīki vizēja izgleznoto griestu blāvajā gaismā.
Telpas vidū bij bagātīgi klāts galds. Kapteinis Nemo norādīja man vietu.
— Apsēdieties un ēdiet. Jūs droši vien nomocījis izsalkums.
Brokastīs bij jūras dzīvnieku ēdieni un bez tam vēl daži man pavisam
sveši un nenoteicami. Garšīgi tie bij, bet es tikai pamazām varēju pierast pie tiem. Es noģidu tajos stipru fosfora garšu un biju pārliecināts, ka arī tie zvejoti tepat jūrā.
Kapteinis Nemo vēroja mani. Es viņam nekā nevaicāju, bet viņš uzminēja manas domas un pats atbildēja uz tiem jautājumiem, kas man nedeva miera.
— Lielākā daļa manu ēdienu jums ir sveši, — viņš teica.—Tomēr jūs. tos varat ēst bez bažām. Tie ir veselīgi un barojoši. Jau ilgāku laiku esmu atmetis visu sauszemes pārtiku un nemaz nejūtos slikti. Visi mani ļaudis lieto tos pašus ēdienus un tomēr ir spēcīgi un braši.
— Tātad, — es teicu, — visa šī pārtika ir tepat no jūras?
— Jā, profesora kungs, jūra man piegādā visu, kas vien vajadzīgs. Dažkārt es izmetu tīklus un tūliņ tos ievelku pārpilnus. Dažkārt atkal nolaižos, savās cilvēkam šķietami nepieejamās dzīlēs un lencu medījumu savos zemūdens mežos. Ka veca gana Neptuna gānāmie pulki, manējie bez bailēm klejo okeana bezgalīgās prērijās. Manā rīcībā ir plaši apvidi, kurus es izmantoju.
Izbrīnījies es skatījos kapteinī Nemo un teicu:
— Es saprotu, kapteiņa kungs, ka jūsu tīklos ieķeras tās visugaršīgā- kās zivis, grūtāk man saprast, kā jūs piekļūstat savam ūdens medījumam šajos zemūdens mežos, bet pagalam nesaprotami man, kā jel tā vismazākā kripatiņa lopu gaļas var nokļūt uz jusu galda.
Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsaucās,—jums jāzina, ka es nekad neēdu sauszemes dzīvnieku gaļu.
— Bet kas tad tas? … —es ieminējos, norādīdams uz trauku ar kādām cepeša paliekām.
— Tas, ko jūs, profesora kungs, domājat esam gaļu, ir tikai jūras bruņurupuča cepetis. Un, ko jūs ēdat kā cūkas ragū, ir delfina aknas. Mans pavārs ārkārtīgi labi prot pagatavot ēdienus no dažādiem okeāna produktiem. Nobaudiet visu, kas te uz galda. Šos holoturiju konservus mans malajietis uzskata par vislabākajiem pasaule. Šis krerns ir no vaļu piena, bet cukurs no Ziemeļjūru lielajiem augiem. Un vispēdīgi atļaujiet man piedāvāt jums juras anemoņu ievārījumu, kas atsver pašus sulīgākos augļus.
Un es baudīju no visa vairāk aiz ziņkārības nekā aiz ēstgribas, kamēr kapteinis Ncrrio valdzināja mani ar saviem brīnišķajiem stāstiem.
— Aronaksa kungs, — viņš teica, — jūra mani ne tikai pārpilnam baro, tā mani arī apģērbj. Drebes, kuras jums patlaban mugurā, austas no bisolita[6], tās krāsotas vecpurpura krāsā un atmirdz ari violetā, kuru es dabuju no Vidusjūras moluskiem — jūras zaķiem. Smaržas, ko jūs atradīsiet uz savas kajites tualetes galda, ir jūras augu destilācijas produkts. Jūsu gultas matracis darināts 110 vismīkstākajām okeana zālēm. Spalva jums būs taisīta no vaļa bārdas, bet tinte no tintes zivs dziedzeru sekreta. Visu, kas vajadzīgs, man sniedz jūra, un visu tā savā laikā paņems atpakaļ.
— Jus mīlat jūru, kaptein?
— Jā, es mīlu jūru! Jūra, tā man ir viss! Jūra aizņem septiņas desmitdaļas no visas zemeslodes. Tās elpa ir tīra un veselīga. Tas ir bezgalīgs tuksnesis, kur cilvēks nekad nav atstāts, tāpēc ka jūt sev apkārt virmojam nerimtīgu dzīvību. Jura slēpj sevi pārdabiskas, neiedomājamas būtnes; mūžam tā kustas, mūžam tajā rosās mīlas dzīve; tā ir mūžīgā dzīvība, kā to teicis kāds no jūsu dzejniekiem. Jo galu galā, profesora kungs, daba tajā izpaužas trijos veidos: minerālos, stādos un dzīvniekos. Šie pēdējie šeit plaši pārstāvēti ar četrām zoofitu grupām, trijām posmkāju, piecām molusku, trijām mugurkaulnieku klasēm, zīdītājiem, rāpuļiem un neskaitāmiem zivju bariem; šajā bezgalīgajā dzīvnieku kārtā skaitās kādas trīspa- dsmittūkstoš sugas, no kurām tikai desmitā daļa dzīvo saldajos ūdeņos. Jūra ir visplašākā dabas krātuve. Var teikt, ka no jūras zemeslode cēlusies, un, kas zina, vai jūrā tā arī neaizies bojā. Jūrā slēpjas vislielākais miers. Jūra nepieder despotiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu, veikt visas sauszemes šausmas. Bet trīsdesmit pēdu zem līmeņa viņu vara beidzas, viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd! Ak profesora kungs, dzīvojiet, dzīvojiet jūras klēpī! Vienīgi tur rodama īstā neatkarība! Tikai šeit nav neviena kaklakunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!
Kapteinis Nemo spēji pārtrauca savu pārāk jūsmīgo runu. Vai viņš bij pārkāpis savu parasto savaldības robežu? Varbūt izrunājies par daudz? Brīdi viņš staigāja ļoti uzbudināts. Bet pamazām atkal nomierinājās, tā seja kļuva salta kā vienmēr, man pievērsies, viņš sacīja:
— Ja jūs, profesora kungs, vēlētos tagad aplūkot «Nautilu», esmu jūsu rīcībā.
XI
«NAUTILS»
Kapteinis Nemo piecēlās. Es sekoju viņam. Atvērās otras durvis istabas dibenā, un es iegāju tikpat lielā telpā kā tā, ko biju pametis.
Tā bij bibliotēkas istaba. Augstos, vara inkrustacijām greznotos palisan- dra koka plauktos bij sakrautas vienādi iesietas grāmatas. Plaukti izliecās līdzi telpas apveidiem, bet spraugās bij ievietoti brūnu ādu apsisti ērti dīvāni. Tuvāk pievirzāmi un tālāk atbīdāmi galdiņi grāmatu novietošanai visur bij pie rokas. Pašā vidū bij liels galds, apkrauts žurnāliem, starp kuriem daudzi jau stipri veci. Visu šo saskanīgo iekārtu apgaismoja četras blāvas elektriskās lampas, līdz pusei nogremdētas griestu greznojumos. Ar neviltotu sajūsmu es aplūkoju visu šo mākslinieciski iekārtoto telpu un negribēju ticēt pats savām acīm.