— Profesora kungs, — šis dīvainais cilvēks iebilda, — jūs atvainosiet to vienkāršību, ar kādu es jūs šeit ievadu, un arī to nekārtību, ko redzat.
— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es nezinu, kas jūs īsti esat, bet redzu, ka man darīšana ar mākslinieku!
— Tikai ar mākslas cienītāju, profesora kungs! Kādreiz man patika savākt un kopot šos skaistos cilvēka rokas darinājumus. Es biju kaislīgs meklētājs, nenogurdināms vācējs un tāpēc arī esmu sakopojis tik daudz vērtīgu mākslas darbu. Tā ir pēdējā piemiņa no zemes, kura man mirusi. Pēc manas sajūtas, jūsu modernie rakstnieki arī jau pieder senatnei; viņu mūžs ir divi vai trīs tūkstoši gadu, un manā atmiņā viņi visi sajūk kopā. Ģēniji nenoveco.
— Bet šie muziķi, — es teicu, norādīdams uz Vebera, Rosini, Mocarta, Bethovena, Haidna, Meijerbera, Herolta, Vāgnerā, Guno un daudzu citu partitūrām, kuras atradās uz lielām pianino-ērģelēm, kas aizņēma veselu istabas sienu.
— Šie muziķi, — kapteinis Nemo atbildēja, — ir Orfeja laika biedri, jo chronoloģiskā starpība izdziest mirušo atmiņā, un es, profesora kungs, esmu miris, gluži tāpat kā tie jūsu bijušie paziņas, kuri patlaban atrodas sešas pēdas apakš zemes.
Kapteinis Nemo apklusa, it kā nogrimdams dziļās atmiņās. Stipri satraukts es lūkojos viņā, klusēdams mēģinot uzminēt to, kas atspoguļojās tā sejā. Ar elkoni atspiedies pret dārgu mozaikas galdu, viņš mani vairs neredzēja, šķita pilnīgi aizmirsis.
Es netraucēju viņa pārdomas, bet turpināju aplūkot visu, kas šajā brīnišķīgajā istabā vēl bij sakopots.
Līdzās mākslas priekšmetiem te bij arī bagāta retu dabas produktu kolekcija. Galvenām kārtām kapteiņa Nemo paša savākto augu, gliemežu un tamlīdzīgu okeana iemītnieku izlase. Telpas vidū, elektriskas gaismas apmirdzēta, šļāca ūdens strūkla un izlija atpakaļ baseinā, kas bij darināts no milzīgas gliemežnīcas — tridaknas. Šim skaisti izrotātam moluska apvalkam bij mazākais savi seši metri, tātad tas apmērā pārsniedza pat tās krāšņās tridaknas, ko Venecijas republika savā laikā dāvināja Fransuā I un no kurām Parizes Sv. Silpicija baznīcai pagatavoti divi milzīgi kvēpināmie trauki.
Apkārt širn baseinam skaistās, vara skrūvēm piestiprinātās vitrinās bij sakārtoti un novietoti jūras retumi, kādus jebkad redzējusi dabas zinātnieka acs. Viegli iedomāties, ar kādu speciālista līksmi es tos aplūkoju.
Zoofitu nodalījumā bij redzami divu šādu grupu interesantākie pārstāvji: polipi un adatādainie. Pirmajā grupā bij redzamas tubiporas, vēdekļveidīgās gorgonijas, maigie Sirijas sūkļi, Molukas salu korāļi, jūras spalvas, Norvēģijas jūras brīnišķīgie augi, dažādas ombelilerijas, alcionarijas, vesela madreporu sērija, kuras mans skolotājs Miln-Edvards tik gudri sadalījis nodalījumos un kuru vidū es ievēroju brīnišķīgās flabelinas, Burboņu salas okulinas, Antiļu salu «Neptuna ratus», visdažādākās korāļu sugas un visbeidzot dīvainos polipus, kuru savienojums veido veselas salas, kas kādā jaukā dienā kļūs par kontinentiem. Adatādainos, ko klāja bruņas, šeit pārstāvēja dažādas jūras zvaigznes, pantakrinas, komatulas, asterofonas, jūras eži, holoturijas utt. Tā bij vesela šās grupas individu kolekcija.
Mazliet nervozāks konchiliologs[7] nudien apmulstu pie vitrinām, kurās bij izstādīti neskaitāmi molusku paraugi. Es tur saskatīju nesamaksājami vērtīgas kolekcijas, kuru sīkākam aprakstam man tomēr pietrūkst laika. Pēc atmiņas pieminēšu tikai krāšņo «karaļmēteli» no Indijas okeana; tā simetriskie baltie plankumi spilgti atplaiksnījās uz sarkanbrūnā fona. Karalisko, adatām apaugušo, spilgti krāsaino spondili, reti sastopamu Eiropas muzejos, kuras vērtība pēc manas saprašanas sniedzas līdz divdesmit tūkstošiem franku. «Āmuriņu» no Jaunholandes ūdeņiem, kurš arī visai reti sastopams. Senegales sirdsveidīgos eksotiskos dzīvniekus, baltās, trauslās divvāku gliemenes, kuras vislēnākā vēja pūsma var iznīcināt kā ziepju burbuli, Javas daudzējādās «laistītājas», lapu pārakmeņojumiem izrotātas, dabas zinātnieku augsti vērtējamās kaļķakmeņa caurules, veselu rindu pumpaiņu, gan Amerikas piekrastēs zvejotu dzeltenzaļganu, gan tumši brūnu no Austrālijas apvidiem, gan atrastu Meksikas jūras līcī, ievērojamu ar zvīņveidīgiem apvalkiem, un atkal dienvidjūrās mājojošos un it sevišķi reti sastopamos Jaunzēlandes apkaimes «piešus». Tālāk vēl varu minēt brīnišķās, sērotās tellinas, ārkārtīgi vērtīgas citeras un venusas, Trankbara apvidus režģai- nās kadranas, rnarmorētus «zābaciņus» ar plaiksnojošām perlamutra zvīņām, Ķīnas jūras zaļos papagailīšus, tikpat kā nepazīstamo koenduli sugas konusu un dažādo pasugu porcelanveidīgas gliemenes, kuras Indijā un Āfrikā tiek lietotas mūsu rnetala naudas vietā. Un tad Austrumindijas vērtīgo gliemezi «jūras lepnumu», litorinas, dofinilas, turitelas, jantinas, ovi- las, volitas, olivas, mitras, arfas, ķiveres, purpurgliemjus, lūpaiņus, tritonus, ceritas, vārpstas, strombus, pteroceras, patellas, hialas, kleodoras un visas pārējās ārkārtīgi trauslās gliemežu sugas, ko zinātne nosauc visglaimīgākajiem vārdiem.
Atsevišķā nodalījumā virknēs vijās visskaistākās, elektriskās ugunīs mirdzošās pērles: rožainas, Sarkanajā jūrā izzvejotas, zaļas, dzeltenas, zilas, melnas — visbrīnišķīgākās visu jūru pērles, starp tām arī dažu Ziemeļjūru ēdamo gliemju, vārdu sakot, visretākie eksemplāri. Dažas no šīm pērlēm bij lielākas par baloža olu un dārgākas par to, ko ceļotājs Tavernjē pārdeva Persijas šacham, bet skaistuma ziņā pārspēja pat imama Maskata pērli, ko es uzskatīju par visskaistāko pasaulē.